Skeletonu attīstīja, lai vairotu trases ienākumus
Strādājot par Siguldas trases direktoru, nobrieda ideja, ka mums līdzās kamaniņām un bobslejam vajadzīgs trešais sporta veids – skeletons. Trase būvēta kamaniņām, bobslejam tā īsti nav piemērota, taču arī bobslejisti trenējas, notiek dažāda mēroga sacensības. Tie, kas tiek lejā Siguldā, pievārēs arī citas trases. Siguldas trase nav ātra un bīstama, tā ir smaga, īsta darba trase – šeit mēs atrodam labākos sportistus braucējus.
1996. gadā uz Latviju atvedu pirmos divus skeletonus. Sāka divi pieredzējuši sportisti, viens no viņiem ir tagadējais trases ledus meistars Ivars Puķītis un Guntis Maksis.
Pēc tam izveidoju grupu no saviem dēliem un viņu vienaudžiem – kādi desmit puikas sanāca. Martins un Tomass ir spēlējuši hokeju, šo to vieglatlētikā darījuši, nopietni trenējušies volejbolā. Pateicoties tam, ka Siguldā ir labs bērnu un jauniešu treneris Normunds Šulte, arī mani dēli ir izgājuši šo skolu, bijuši Latvijas čempioni dažādās vecuma grupās volejbolā un pludmales volejbolā. Šis treneris viņus jau no pirmajām klasēm pievērsa sportam.
Divi treniņi dienā pa trim stundām katrs
Doma par augstiem rezultātiem dzima pēc pasaules čempionāta 2009. gadā Leikplesidā. Toreiz aizbraucām ar lielām cerībām – Tomasam bija uzvara pasaules kausa posmā, trešā vieta Eiropas čempionātā, Martinam arī bija pāris pjedestālu pasaules kausa posmos. Taču dabūjām pamatīgi pa muguru. Sapratām: vai nu mēs darām un darām visu, lai būtu augšā, vai metam mieru. Atbraucām mājās, nogriezām kādu metru garu tapetes gabalu un sarakstījām pa punktiem darāmo 2009. gada vasarā. Visu izdarījām, izņemot vienu – neaizbraucām uz aerodinamisko tuneli. Plānojam to izdarīt šovasar.
Tajā brīdī sākām profesionāli trenēties, nolikām visu pie malas ar domu, ka gribam būt ranga augšgalā – divi treniņi dienā pa trim stundām katrs, rakstījām programmas, pieaicinājām labu krievu treneri Semjonu Makarovu. Visus spēkus koncentrējām vienā dūrē. Mums izdevās – otrā un ceturtā vieta olimpiādē Vankūverā. Tas bija mērķtiecīga un motivēta darba rezultāts. Nekad neskaitļojam, kā būs, nedalām vietas. Tikai pēc padarīta darba var parādīties rezultāts.
Turklāt tas nav viena cilvēka – Daiņa Dukura – darbs. Ar mani kopā strādā labs speciālists aerodinamikā Edgars Koks, ar kompozītmateriāliem nodarbojas bijušais airētājs Aivars Mukāns, Liepājas firma «Metālmeistars» gatavo slidas, Siguldā ir «Metal Working» puiši, kuri ļoti īsā laikā izgatavo dažādas skeletona detaļas. Mums ir ļoti laba un spēcīga komanda – vācu treneris Matiass Bīdermans atbild par trasi, asistents Mareks Mezencevs Siguldā strādā kopā ar mani. Sasniegtais ir komandas darba rezultāts, viens neko tādu nevar izdarīt.
Mērķis – olimpiskais čempions Soču olimpiādē
Jā, tagad mērķis ir olimpiskā zelta medaļa, taču es gribētu, lai mēs atvedam vēl kādu medaļu. Tur uz pjedestāla nav nevienas brīvas vietas, būs smags darbs, turklāt jābūt arī nelielai daļai veiksmes.
Kaut arī Martins visiem brauc pa priekšu, pārējie nestāv uz vietas, bet domā, ko darīt, lai tā vairs nebūtu. Nākamajās divās sezonās līdz olimpiādei būs krietni vien jāpastrādā. Pats galvenais ir puišu veselība, ja tā būs, tad viss pārējais ir mūsu rokās. Tehnikas pilnveidošanā piesaistīsim jaunus speciālistus.
Vai pēc Dukuriem skeletons Latvijā turpināsies?
Pašlaik aiz Dukuriem ir vēl Dāvis Dreimanis, kas šogad Jaunatnes ziemas olimpiādē Insbrukā izcīnīja astoto vietu, un ļoti talantīga meitene, kuru es gribētu aizvest uz Soču olimpiādi, – Lelde Priedulēna. Abi siguldieši.
Visos sporta veidos ir jaunatnes programmas, tostarp kalnu slēpošanai un kamaniņu sportam. Mēs būtu priecīgi, ja arī būtu pieejams finansējums jaunatnes programmām. Nekad nebūsim masveida sporta veids, taču pāris meitenes un puišus atradīsim un sagatavosim labā līmenī. Ja panākumus ieraudzīs Latvijas sporta dzīves vadītāji, lai dod uzdevumu un mazliet finansējuma – atskaitīsimies par katru latu! – ar lielāko prieku strādāsim, lai būtu pēctecība, lai būtu jauni cilvēki, kas Latvijas vārdu nes pasaulē.
Mūsu uzkrātās zināšanas un pieredze ir jāliek lietā. Mūs jau ir uzrunājusi Koreja, kurā 2018. gadā notiks olimpiskās spēles. Tas būs liels izaicinājums.
Gandarījums izplēn gluži kā salūts debesīs
Labs rezultāts dod gandarījumu, taču es to salīdzinu ar salūtu. Skaties debesīs, tās uzplaiksnī dažādās krāsās, pēc tam viss ātri nodziest un iestājas krēsla, jāiet mājās. Skeletonā ir tāpat. Ir mirklis, kad sportists finišē, – saproti, ka esi uzvarējis, seko apbalvošana un vēlreiz šīs emocijas – pjedestāls, himna, Latvijas valsts karogs. Tie ir gandarījuma brīži, bet pēc tiem iestājas ikdiena – pako skeletonus konteineros un sūti uz nākamo sacensību vietu vai krāmē mašīnā, lec iekšā pats un brauc tālāk.
Bet ir vēl viens brīdis, īpaši strādājot ar jauniem sportistiem. Pat nezinot rezultātu, bet redzot, kā viņi nāk finišā, esmu novērojis, ka emocijas skrien ārā kā izvirdums no vulkāna. Viņi vienkārši staro par savu braucienu. Lelde, piemēram, ir piecēlusies ceļos un finišējusi spiegdama, aizmirstot par bremzēšanu. Redzu, ka viņa ir sajūsmā par izdarīto. Stāvot trasē un dzirdot šos spiedzienus, saprotu, ka darbs nav bijis velts. Ir atdeve, nemaz nerunājot par vietām un rezultātiem. Par šīm emocijām ir ļoti liels prieks.
Šoziem pasaules čempionātā, kas notika ASV, vismaz finiša zonā Latvijas karogu bija ievērojami vairāk nekā amerikāņu. Sarkanbaltsarkano karogu jūra, latviešu valoda Amerikas kontinentā tūkstošiem kilometru attālumā no mājām, turklāt cilvēki četrarpus stundas stāvēja putenī, lai sagaidītu sacensību beigas – arī tad izjutu, ka mans darbs nav velts.
UZZIŅAI:
Dainis Dukurs
Dzimis 1957. gada 24. janvārī. Siguldas Bobsleja un kamaniņu trases valdes priekšsēdētājs (kopš 1994. gada), skeletona treneris un Siguldas novada Domes deputāts. Skeletona aizsācējs Latvijā, abu savu dēlu Martina un Tomasa treneris.
Izglītību ieguvis Valkas vidusskolā, Murjāņu Sporta ģimnāzijā un Rīgas Politehniskajā institūtā. Bijis bobslejists – 1985. gada Latvijas čempions kopā ar Jāni Skrastiņu. Kopš 1984. gada izgatavo bobsleja tehniku. Atzīts par 2010. gada Latvijas labāko treneri.
