Siguldā 16. martā viesojās Latvijas leģenda, cilvēks, kurš ir katra latvieša sirdī, kura filmas mēs visi zinām, citējam tās, skatāmies atkal un atkal. Pats būdams harizmātisks, inteliģents, sirdsgudrs, ar spēju redzēt gan dabas, gan cilvēku dvēseles skaistumu, Jānis Streičs devis latviešu tautai filmas, kurās slāni pēc slāņa atklājas arvien jaunas vērtības.
J. Streičam raksturīgi redzēt cilvēku lielumu un novērtēt to. Kā cilvēkam saglabāt savu vērtību dažādos sarežģītos vēstures līkločos? J. Streičs: «Pazīstu dāmu, kura visiem gatava palīdzēt, bet pašai māja nesakopta. Kā boļševiku laikos – esmu atbildīgs par visu, kas notiek pasaulē. Bet vispirms jāatbild par sevi, savu ģimeni, savu darbu. Stipriniet ģimeni, rūpējieties par bērniem, strādājiet. Jādomā par to, kā Latvijai kļūt par pārticības zemi. Pasaulē ir daudzas mazas valstis, kuras ir saimnieciski labi sakārtotas un labi dzīvo.»
J. Streičs izteica pārdomas par latviešiem: «Mūsos nav valstiskuma apziņas. Tagad saka – nav personības, kura varētu... Ziniet, pirmkārt vajag personību, kas gribētu darīt. Mums valdībā to gudro runātāju ir par daudz, maz ir darītāju. Bet tautā ir cilvēki, kas dara. Kad Rīgā notika izstāde «Ražots Latvijā», kādi tik amatnieki bija atbraukuši rādīt savus ražojumus!»
«Māksla nevar palīdzēt veikt valstī pozitīvas pārmaiņas. Zinu tikai vienu gadījumu, kad grāmata – Bīčeres-Stovas «Krusttēva Toma būda» – būtiski ietekmēja dzīvi un attīstību Amerikā, būtībā izraisīja pilsoņu karu. Māksla var dot sajūtu, ka neesi viens, tā dod ticību, dod stimulu dzīvot šajā pasaulē. Mākslu pielīdzinu Dieva bauslim – Tev būs svēto dienu svētīt.»
Jānis Streičs tomēr atzina, ka māksla vai bezgalīgs skaistums var kardināli iespaidot kāda atsevišķa cilvēka dzīvi. Viņš pastāstīja gadījumu ar bijušo valsts meža ministru Kazimiru Šļakotu. Kad filmu «Cilvēka bērns» uzņemšanas komanda gribēja parādīt valdībai, uz seansu atnāca tikai Kazimirs Šļakota. «Tā arī skatījāmies. Kad filma beidzās, Kazimirs piecēlās un aizskrēja. Domājām – te nu bija, laikam jau nepatika. Bet naktī, jau pēc pusnakts, Kazimirs man zvana un saka – man bija kauns, es raudāju. Viņa 60 gadu jubilejā, uz kuru biju uzaicināts, viņš atzīmēja trīs dzīves spilgtākos notikumus, un viens no tiem bija «Cilvēka bērns». Par to viņš uzdāvināja man talismanu – eņģelīti.»
«Nevajag meklēt dažādas civilizācijas citur. Katru dienu, piemēram, Rīgā, ielās iziet akmens laikmeta cilvēki, verdzības laika ļaudis, bandīti un eņģeļi. Vienas orbītas cilvēki saprotas savā starpā. Citiem vērtības ir pavisam citas. Un tos mēs nesaprotam, un viņi nesaprot mūs.»