Viņa pārziņā ir Mārupes, Babītes, Ķekavas un Baldones novads. «Esmu atbildīgs, lai kori godprātīgi apgūtu dziesmu svētku repertuāru, vadu kopmēģinājumus, atbildu par organizēšanu un plānošanu, rūpējos arī par to, lai žūrijai vienmēr kafija būtu uz galda,» ar jaunajiem pienākumiem iepazīstina J. Ozols. «Būt virsdiriģentam ir ļoti pagodinoši. Tas ir izaicinājumiem bagāts darbiņš.»
Ceļš uz šādu pagodinājumu nav bijis viegls. «Bez talanta nevar, bet bez liela darba arī ne,» atklāj mūziķis. «Diriģents nav vien tas, kurš atnāk un koncertā noplivina rokas. Šī profesija aptver daudzas jomas – diriģents ir ideju ģenerators, režisors, producents, menedžeris, kolektīva psihologs. Mirklis, ko redz skatītājs koncertā, ir tikai pati odziņa uz kūkas, kas tik ilgi ir cepta.»
Talants un nejaušības
«Bērnībā gribēju kļūt par 4. autobusa šoferi. Nedēļu nogalēs, kad kopā ar vecākiem braucām uz savu mazdārziņu pie Jūrmalas šosejas, man ļoti patika vērot, kā šoferis groza lielo stūri un ar krāsainām podziņām attaisa un aiztaisa autobusa durvis. Zināju no galvas visas autobusa pieturas,» smaidot stāsta Jānis un atzīst, ka nenāk no muzikālas ģimenes. «Vienīgais veids, kā vecāki saistīti ar mūziku, ir tāds, ka mana māte 80. gados bija vadītāja skaņu ierakstu veikalam, kurā pārdeva plates.»
Gaitas Emīla Dārziņa mūzikas skolā aizsākušās nejauši, jo ģimene dzīvojusi tieši pretējā ielas pusē. «Savu klasi redzēju pa istabas logu,» atceras Jānis, tomēr nenoliedz, ka talants jau tomēr klāt stāvējis. «Mamma aizveda uz noklausīšanos. Mani pieņēma un no skolas arī neizmeta. Un kādā brīdī mani sāka interesēt tas, ko darīju.» Tomēr Jānis pieļauj: ja netālu būtu bijusi kāda cita skola, iespējams, dzīve būtu izvērtusies gluži citādāka.
Pārdevējs «Radiotehnikas» veikalā
Jānis ar smaidu atceras, ka agrā jaunībā strādājis «Radiotehnikas» veikalā par pārdevēju: «Man īpaši patika pārdot radioaparātus «Abava».» Taču pirmā nopietnā darbavieta kordiriģēšanas pasaulē bijusi, kad 16 gadu vecumā Jānis uzaicināts par kordiriģentu Babītes korim «Atskaņa».
Šajā korī mūziķis darbojas vēl joprojām. Bet tad 1999. gadā radusies ideja pašam par savu kori. Ar nu jau aizsaulē aizgājušo Babītes skolas direktora Broņislava Rimicāna atbalstu 2000. gadā tapa koris «Maska». «Sākām kā skolas koris.» Šo gadu laikā koris audzis un guvis pat starptautisku atzinību, tagad grasās ierakstīt jau otro kompaktdisku. Dažkārt plāni gan atduroties pret finansēm.
Diriģenta amatā jāsamierinās, ka dzirdēt pateicību par sniegumu negadās bieži, tomēr klausītāju aplausi uzlādējot un dodot iedvesmu. Jānis gan atzīst, ka nav izvirzījis sev mērķi diriģēt līdz kapa malai. «Man pašreiz tas interesē un pietiekami labi sanāk. Ja paliks neinteresanti, varētu darīt kaut ko citu.»
Iedzer alu un skatās futbolu
Laikietilpīgākā esot nošu mācīšana. «Pēc tam diriģents var nodoties radošajam lidojumam. Katru gadu korī nomainās apmēram puse dalībnieku un daļai jāmāca viss no jauna.» Korī «Maska» četri no pieciem dziedātājiem ir Babītes novada iedzīvotāji – no Piņkiem, Spuņciema, Babītes, taču viena dalībniece ceļu mērojot no Saulkrastiem.
«Lēni rokam, bet mūsu mērķis ir, ka ik gadam jābūt labākam par iepriekšējo, kaut vai par mazu milimetru,» stāsta Jānis. «Galvenais ir emocijas, diriģenta un kora muzikalitāte, kopējā aura, kas reizi pusgadā saslēdzās kopā un, cerams, rada prieku.» Ar amatierkori «Maska» izdodoties gadā izveidot divas koncertprogrammas un piedalīties kādā konkursā.
«Tfu tfu tfu – līdz šim korim ir veicies ļoti labi.» Starp koristiem valdot draudzīgas attiecības. «Varam kopā noskatīties kādu futbola spēli un iedzert alu, bet otrā dienā visi zina, ka jābūt mēģinājumā un jāklausa, ko saku.»
Jānis arī ļoti lepojas, ka spējis izaudzināt koristus pasaules klases kamerkorim «Kamēr». Turklāt viņš pats atsācis mācības Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur rūpīgi strādā pie maģistra grāda iegūšanas kordiriģēšanā.
Septiņu mēnešu vecumā – uz mēģinājumu
Arī Jāņa sieva Marta ir kordiriģente – Garkalnes novada kora «Pa saulei» vadītāja. Jānis slavē dzīvesbiedres radošumu: «Viņai nereti ir fantastiskas idejas.» Abu atvasītei Lilijai ir tikai septiņi mēneši. «Ja agrāk domāju vairāk par sevi, tagad domājām par ģimeni, par bērniem, par nākotni.» Pirms meitas piedzimšanas par fantastiskajām sajūtām jaunais tētis varējis tikai nojaust: «Mazais cilvēks dod tādu prieku dzīvot un darīt!»
Dažkārt mazulīte tiekot ņemta līdzi uz kora mēģinājumiem un jau no mazām dienām radināta pie koru kultūras. «Marta ļoti aktīvi diriģēja kori vēl ar punci. Protams, gribētu, lai mazā iet mūzikas skolā, bet, ja lācis būs uzkāpis uz ausīm, nu ko darīt? Galvenais gribētu, lai viņa dara to, kas pašai patīk.»
Kad citiem brīvdiena, koriem ir vissaspringtākais darba laiks, turpretī tad, kad citi strādā, koristi varot ievilkt elpu. «Enerģija izsīkst, kad esmu sabiedrībā, jo ļoti daudz ar to dalos. Tāpēc man ir vajadzīga vientulība. Tad uzlādējos un visu salieku pa plauktiņiem.»
Lieliska atpūta esot arī kopā ar citiem diriģentiem uzspēlēt basketbolu. «Tas ir mans mīļākais sporta veids. Tagad, kad mums ir meitiņa, jāsāk domāt par izklaidēm ģimenes lokā. Varbūt sāksim apceļot Latviju.» Pagājušajā gadā ar sievu bijuši slēpot, ir cerības šogad abas meitenes aizvest pasauļoties.
Gatavo ar labām domām
Jāņa sirdslieta ir arī ēst gatavošana: «Esmu cilvēks, kuram ne tikai garšo garšīgi paēst, bet pašam arī patīk uztaisīt garšīgi paēst.» Kulinārā gaume izveidojusies, vairāk nekā divus gadus aktīvi koncertējot ar grupu «Cosmos».
«Ēdām glaunos restorānos, pat tādos, kur savu kāju nekad mūžā nebūtu spēris. Sapratu, ka man patīk kvalitatīvs ēdiens, kas ir skaisti servēts. Arī mājās sāku taisīt smuku, garšīgu ēdienu.» Pēdējā laikā īpaši tiekot domāts, lai tas ir arī veselīgs. Diriģenta meistarstiķis ir no tēva mantotā recepte – enahi podiņos. «Attieksme ir ļoti svarīga, ja domā labas domas, tad nevar sanākt negaršīgi. Ja ēdiens nav gatavots ar mīlestību, to jūtu uzreiz.»