Galu galā viņi ir mūsu latviešu zēni. Ko tad viņi sliktu izdarījuši? Viņi cīnījās pret to spēku, kas Latvijai bija nodarījis pāri,»– tā savu atbildi uz lūgumu izteikt viedokli par notikumiem ap 16. martu sāka siguldietis, «Daugavas Vanagi Latvijā» Siguldas nodaļas vadītājs Ivars Selga.
«Viens no lielākajiem pārmetumiem leģionāriem ir par to, ka viņi bijuši draudzīgi ar nacistiem. Bet, kā zināms, latvieši nekad nav bijuši vāciešu draugi, vācieši bijuši latviešu tautas paverdzinātāji jau no 13. gadsimta.
Skaidrojot latviešu atrašanos vācu karaspēkā, jāsāk būtu ar to, kā 1940. gadā krievu tanki pārbrauca Latvijas robežu un iebrauca Rīgā. Kaut arī Latvijas armija nepretojās, lielākā daļa latviešu virsnieku tika nošauti, sievas ar maziem bērniem aizveda uz Sibīriju, daudzi gāja bojā jau ceļā turp.
Nevarēja izvēlēties, kādu formu vilks
Kad dibināja latviešu leģionu vācu armijā, protams, daļa latviešu tajā iestājās brīvprātīgi, atcerēdamies krievu zvērības un izdarības. Viņi iestājās, lai cīnītos par krievu armijas neatgriešanos Latvijā, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Bet lielākā daļa latviešu tika mobilizēti piespiedu kārtā, kā jau tas parasti notiek pie lielvarām. Neviens neprasīja – gribi karot vai ne. Un nevarēja arī izvēlēties, kādu formu vilksi mugurā, – kādu iedeva, tāda bija jāvelk. Šinī gadījumā tā bija SS forma. Latvieši, kuri tika iesaukti vācu armijā, nebija nekādi esesieši, tās ir pilnīgas muļķības.
Nesaprotu, kas tur ir slikts, ja tie latviešu leģionāri, kuri cīnījās par savu tautu, savu zemi, ne jau par vāciešiem, piemin kritušos biedrus 16. martā pie Brīvības pieminekļa. Mums savi karavīri ir jāaizstāv. Nezinu, kāpēc to nedara valdība, laikam viņi vēsturi nav mācījušies. Beidzot gan prezidents Andris Bērziņš atklāti runā par šo jautājumu, pēc būtības, kā tas vēsturiski bijis.
Iespaids, ka padomju režīms nav beidzies
Notikumi ap 16. martu, leģionāru gājiena aizliegšana vēl nesaprotamāka šķiet, redzot, ka krievvalodīgie tajā pašā laikā var brīvi iet zem svešiem karogiem un svētīt 9. maiju, kā vien viņiem patīk. Bet dažiem latviešu karavīriem, kuri iet zem mūsu valsts karogiem, pie mūsu valsts simbola Brīvības pieminekļa ziedus nolikt neļauj. Kur te ir loģika? Mēs jau 20 gadus esam brīva un neatkarīga valsts, vai tik tiešām tām dažām krievu organizācijām ir tik milzīgs spēks, ka tās var tā ietekmēt un iebiedēt mūsu valsti? Latviešu karavīri grib iet pie Brīvības pieminekļa pieminēt savus kritušos biedrus, satikties ar dažiem vēl dzīvajiem, – kā drīkst likt viņiem jelkādus šķēršļus?
Domāju, ka mūsu valsts pienākums būtu nodrošināt, lai viņi to var brīvi un droši izdarīt, nevis vēl spriest – atļaut, neatļaut. Tāds iespaids, ka padomju režīms vēl tā īsti Latvijā nav beidzies. Zināmā mērā tas vēl turpinās, lai cik skarbi tas izklausās.
Laikam tāpēc, ka krievvalodīgajiem ir tik liela ietekme, viņi paceļ tādus absurdus jautājumus, ka jārīko referendums par valsts valodu Latvijā. Nepietiek, ka 50 gadus jau šeit bija rusifikācija, vai tai vēl jāturpinās? Referendums būtībā bija apkaunojums latviešu tautai, latviešu valodai, latviešu kultūrai. Man žēl to represēto latviešu, kas teica – mēs atbraucām uz Latviju un mums atkal jācīnās par savu valodu. Ceru, ka beidzot Satversme tiks sakārtota tā, ka šādus jautājumus vairs nevarēs izvirzīt. Kaut kam ir jāmainās mūsu valstī. Ceru, prezidents būs tas, kas virzīs šīs pārmaiņas.
Nav jāslēpj impērijas izdarības
Krievvalodīgo jautājuma lielākā kļūda ir tā, ka mēs baidāmies atklāti runāt. Tieši tāpēc šie jautājumi tiek interpretēti, kā katram patīk. Piemēram, par okupāciju. Tas noticis pirms tik daudziem gadiem, nu jau 20 gadus mums ir brīva valsts, bet vēl joprojām tā droši par okupāciju negrib runāt.
Tas ir absurds. Kādas šaubas var būt – ja vācu tanki iebrauca Beļģijā, krievs saka, ka vācieši okupēja Beļģiju, ja krievu tanki iebrauc Latvijā, vai krievi neokupēja Latviju? Kāda starpība? Jārunā ir skaidri. Nav jāpārmet tiem krievvalodīgajiem, kas šodien dzīvo Latvijā, bet tādēļ jau nav jāslēpj lielās krievu impērijas izdarības,» emocionāli savu viedokļa izklāstu beidz Ivars Selga.
«Daugavas Vanagu Latvijā» Siguldas nodaļas biedri 16. martā parasti brauc nolikt ziedus uz kritušo latviešu karavīru kapiem Morē, piemin kritušos arī Siguldas kapos, apciemo un sveic Siguldā dzīvojošos latviešu leģionārus, kuriem gadu skaits nu jau ir pāri 90. Siguldieši ir piedalījušies arī leģionāru piemiņas gājienos Rīgā, arī šogad daļa organizācijas biedru 16. martā brauks, lai piedalītos ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa.