04.03.2012 14:34

Trešā acs un optimisms – bibliotekāres stāsts

Autors  Elīna Kondrāte, «Rīgas Apriņķa Avīze»
Novērtēt šo ziņu
(17 balsojumi)
«Ļoti ticu cilvēkiem, un tas ir grābeklis, uz kura vienmēr uzkāpju,» saka bibliotekāre Natālija Klauža. «Ļoti ticu cilvēkiem, un tas ir grābeklis, uz kura vienmēr uzkāpju,» saka bibliotekāre Natālija Klauža. no N. Klaužas personīgā arhiva


«Esmu no cilvēkiem, kas vienmēr ir nemierā. Rutīna ir garlaicīga. Man visu laiku vajag kaut ko spraigu, jaunu, asu. Noteikti nevarētu tikai sēdēt un izsniegt grāmatas,» teic Rīgas Centrālās bibliotēkas Torņakalna filiāles lasītavas bibliotekāre Natālija Klauža.

Natālija dzīvo Jaunmārupē, bet par bibliotekāri Torņkalnā strādā 18 gadus. Viņa ir sirdscilvēks. Neraugoties uz darbu gūzmu, viņa neatstāj novārtā Latvijas izcilos, bet aizmirstos dzejniekus.


Nav parasti mirstīgie

«Man tas sāp. Šos lielos cilvēkus mēs godājam tik ilgi, kamēr viņi ir uz skatuves un kaut ko mums dod. Kad viņi kļūst veci, slimi un švaki – vairs nav vajadzīgi,» pauž N. Klauža. Stāsts par palīdzēšanu literātiem esot sācies ar Austru Zīli, kuras personību Natālija apbrīno.

«Viņai ir ļoti interesanta dzīve, gribēju viņas stāstu pacelt saulītē, bet nevienam žurnālam nevajadzēja. Jo to nevar labi pārdot,» nožēlu neslēpj bibliotekāre. Taču īpaši siltas attiecības viņai izveidojušās ar rakstnieci Skaidrīti Kaldupi, kura gluži nesen nosvinējusi 90. jubileju. Spalvas meistare S. Kaldupe, ja vien spētu, labprāt turpinātu rakstīt. Iepazinušās pirms desmit gadiem, kad bija uzaicinājusi dzejnieci uz kādu pasākumu.

«Kopš tā laika mēs sazvanāmies, izrunājamies,» stāsta N. Klauža. «Skaidrītei ir fundamentālas zināšanas, viņa ir Latvijas enciklopēdija! Rakstniece atceras it visus cilvēkus, ar ko viņai ir bijusi saikne.»

Natālija regulāri apciemo neveselo dzejnieci un uzņemas daļu no rūpēm par viņu: «Šie cilvēki ir savādāki nekā parastie mirstīgie. Viņi sabiedrībai dod kaut ko vairāk nekā šis vidējais cilvēks, tāpēc šai pašai sabiedrībai būtu par viņiem vairāk jārūpējas. Tā diemžēl gan nenotiek. »

Romānu vietā datorgrāmatas

«To, ka būšu bibliotekāre, zināju jau kādā piektajā klasē. Dzīvoju Aucē, kur bija fantastiski bērnu bibliotēkas darbinieki,» bērnības atmiņās dalās Natālija. «Izmācījos par profesionālu bibliotekāri. Kādu laiku nevarēju strādāt savā sapņu profesijā. Tad nu domāju – vai tiešām dievs neredz manas lūgšanas – varbūt kādreiz uz vecumdienām tomēr varētu atgriezties savā profesijā. Un tā esmu šeit,» viņa smej.

Lasītāju intereses un vajadzības esot ļoti dažādas. «Tā ir tā septītā maņa vai trešā acs – ka spēj atrast informāciju pat par tām lietām, par kurām it kā nekā nav. Un tas ir arī goda jautājums – ir jāatrod,» atklāj atraktīvā bibliotekāre.

Mēdzot gadīties dienas, kad gribas visam mest ar roku un meklēt jaunu darbu. «Reizes piecas esmu pacēlusi karogu, ka iešu prom. Taču vienmēr brīdī, kad uzrakstu «CV», kaļu nākotnes plānus un ar šausmām domāju, kā nu būs citā darbā, bibliotēkas dzīvē notiek kāds interesants pagrieziens,» stāsta sieviete.

Tieši tā viņa sastapusies ar savu aizraušanos – datoriem. Iespēja apgūt datorprasmes Natāliju tā aizrāvusi, ka pašlaik jau pati var mācīt arī citus. «Citi lasa dāmu romānus, es divus gadus lasīju par darbu ar datoru. Tā bija kā medus maize,» teic Natālija. «Biju pārlaimīga, cik tas ir interesanti – atnāk desmit cilvēki, viņi ir pilnīgi nezinoši, dažādu tautību, vecumu un sociālo slāņu, bet trīs dienās jāiemāca datorprasmes,» ar aizrautību stāsta N. Klauža. Bijis laiks, kad uz darbu vajadzējis nākt stundu ātrāk, citādi nevarējusi pagūt apmācīt visus gribētājus.

Trīs labas lietas

Savukārt pašas izkoptais talants ir pasākumu organ izēšana. Pašreiz Natālija ir aktīviste divos domubiedru klubiņos – Rīgas Zemgales priekšpilsētas pensionāru biedrības senioru klubā «Saulespuķe» un sieviešu klubā «Sievietēm sievietes gados». Natālija jau ilgus gadus rīko tikšanās ar aktieriem, mūziķiem, gleznotājiem, ārstiem, sociālajiem darbiniekiem. «Cilvēkiem tie ir kā svētki. Sarīkojam cirku, tematiskas ballītes,» viņa teic.

Sieviešu kluba dalībniecēm neaizmirstams ir kāds tango vakars. Neglābjami slimais jelgavnieks Jānis Zemītis, vīrietis nedaudz virs 50, bija atzinies, ka viņa lielā mīlestība ir tango, bet mūžs drīz aprausies – neizdejots. Natālija šaubījās, tomēr izlēma sarīkot viņam šo vakaru, kurā skan tango. Jānis dejojis, cik to atļāva viņa spēki. Pēc dažiem mēnešiem pienāca sēru vēsts... Bet Jāņa dāvātais prieks par tango vēl šodien dzīvo dāmu sirdīs. Natālija nekautrējas rosināt domubiedrenes arī tad, ja kādai vajadzīga materiāla palīdzība, viņa apciemo slimnīcā nonākušo, iedod, aizdod, atdod, organizē apmaiņu.

Natālijas darbs jau sen ir viņas dzīvesveids. Un tas nebeidzas pēc astoņām nostrādātām darba stundām. «Eju mājās, bet idejas nepārtraukti virmo galvā. Meklēju tās visur. Pat lielveikalā,» viņa atklāj. Pieredzes bagāžā esot arī lielu kāzu un jubileju organizēšana. Pašai sev gan lielas balles negriboties rīkot. Tad jau labāk dzimšanas dienā iekāpjot ar draudzeni autobusā un dodoties – kaut kur.

«Esam sociālie darbinieki, pedagogi, psihologi, bibliotekāri vienā personā.» Darbs ar cilvēkiem prasot daudz enerģijas, svarīgi neizdegt, tāpēc Natālijai ir sava metode. «Kad jutu, ka manī nekā vairs nav, izdomāju, ka dienā jāizdara trīs labas lietas. Otram pateikt kaut ko labu, ir ļoti būtiski. Cilvēki pēc tā ir ļoti izsalkuši. Smaids atbruņo ikvienu, » atklāj bibliotekāre.

Pret straumi

Vislabāk atslābināties Natālija spēj, guļot pie jūras vai lasot sēnes. «Atvaļinājumu ņemu septembrī, jo esmu sēņu vecene,» viņa smej. Uz Jaunmārupes mežiem ejot viena, jo sēņošanai kompāniju nevajag. Natālijas dienas ir svētdiena jeb radu diena un pirmdiena, kad varot pabūt vienatnē. Kopā ar vīru Vitoldu, pēc profesijas aviācijas mehāniķi, izaudzināti divi dēli, ir arī 15 gadus veca mazmeita. Draugi smejot, ka Natālijas mājās vienmēr ir atvērto durvju diena. «Es pat vienmēr gatavoju vairāk ēst, jo nezinu, kas pie mums šodien atnāks.»

«Nekad neesmu mācējusi šūt un adīt. Esmu sev šuvusi kleitu, ko profesionāls šuvējs noteikti nokritizētu, bet, ja man vajag, es daru,» savu pieeju atklāj Natālija. Arī garlaicīgi viņai nekad neesot. «Katru rītu jau ienāku darbā ar muti vaļā, un visi gaida manu stāstu. Man ir krāšņa dzīve. Ja nav, es to padaru tādu,» smaida Natālija. «Vīrs man ir teicis: ja tu noslīktu upē, tevi noteikti nevajadzētu meklēt pa straumi uz leju, bet kaut kur augšā pret straumi,» smej Natālija.