Jau paverot Muižnieku mājas pagalma vārtiņus, atklājas aizkustinošs skats – pie loga sasēduši visi pieci bērni. Viņi gaida mājās tēti, kurš šodien bijis darīšanās Rīgā. «Bija jābrauc ar autobusu, jo ceļš no rīta bija aizputināts. Ar mašīnu nevarējām izbraukt,» stāsta Pēteris. Šī iemesla dēļ arī bērni reizēm netiekot uz mācībām netālajā Dzimtmisas pamatskolā. Tad visi sasēžoties pie galda un mācoties mājās. Tomēr Pēteris smej – kopš pa mazo lauku ceļu braukā atkritumu mašīna, ceļu tīrot regulāri.
Vecāki uz laiku
Pašlaik Muižnieku ģimenē aug pieci bērni: Agita, kurai martā apritēs divi gadi, septiņgadīgais Rihards un viņa sešus gadus vecā māsiņa Zane, mazais nerātnelis Patriks, kuram ir jau divarpus gadi un pašu jaunākā atvase, astoņgadīgais Kristofers. Abiem kopā ir vēl trīs pieauguši bērni: Elīna, Pēteris un Romāns, kuriem nu jau savas ģimenes un bērni. Pētera un Ilonas ģimenē nonāk likteņa pabērni, kuru vecāki sapratuši, ka mazie cilvēciņi ir tikai nasta viņu dzīvē – sisti, nemīlēti, nebaroti, terorizēti viņi atrada patvērumu siltajās Muižnieku mājās
«Šiem bērniem nav mammas un tēta mīlestības. Viņi ir lamāti un iebiedēti. Salauzti uz visu mūžu,» saka Ilona. «Mēs audzinām ar mīlestību, pacietību un darbu.» Viņa atklāj, ka bērni cietuši no dažkārt prātam neaptveramas cietsirdības. Abi gan piekodina nejaukt, ka ir audžu ģimene, nevis aizbildņi vai vecāki, kas adoptē bērnus.
«Latvijā tas viss maisās vienā katlā,» stāsta Pēteris. «Pie mums bērni ir uz laiku, kamēr atrod ģimeni, kas viņus adoptēs vai radinieki paņems aizbildniecībā. Latvijā diemžēl pārsvarā adoptē tikai bērnus līdz trīs gadu vecumam. Pēc tam bērnam ir grūtāk atrast jaunus vecākus,» viņš apraksta situāciju valstī.
«Vecākus bērnus pārsvarā adoptē uz ārzemēm, un neviens īsti nezina, kas ar viņiem tur notiek,» piebilst Ilona. Abi uzskata, ka bērniem ir jāaug ģimenē, un neviens bērnunams to nevar atsvērt. «Mēs ievietojam internetā bildes ar kucēniem, jūsmojam, pārdzīvojam par kaķēniem. Jā, es arī ļoti mīlu dzīvniekus, viņi ir mīļi un pūkaini. Par suņiem kaķiem jūsmo tūkstošiem cilvēku. Bet vai tad mazs bērns nav mīļš?»
Rūdīti rīdzinieki dārza būdiņā
Pēteris un Ilona kopā ir jau 20 gadus. Ilona augusi un visu mūžu nodzīvojusi Alberta ielā, Rīgā. «Denacionalizācijas rezultātā mūs no dzīvokļa vienkārši izlika. Tā kā mums bija dārza mājiņa, nevarējām pretendēt arī uz citu mājvietu,» skumjo notikumu atceras pāris. Tomēr nu ģimene var lepoties ar pašu rokām celtu un remontētu māju.
«Devāmies uz izsolēm Gulbenes pusē, Zilajos kalnos, un no aktiera Kārļa Sebra radiem nopirkām šo guļbūvi, kur reiz bija dzīvojis vecs mežinieks. Joprojām bija jūtama laba aura, un pa gabaliņiem vien pārvedām šurp,» par seno ēku stāsta saimnieki. Apmēram pirms desmit gadiem, pārvācoties uz lauku māju, Ilona iemīlējusi dārza darbus, paši iemācījušies līmēt tapetes, ielikt jaunu grīdu. Pirms tam Pēteris ilgus gadus strādājis Valsts policijas Galvenajā Kriminālpolicijas pārvaldē, savukārt Ilonai bijis veiksmīgs bizness.
«Biju uz papēžiem, skaista, slaida, sapucēta, pelnīju savus tūkstošus, braukāju uz Milānu,» par straujo karjeru stāsta Ilona, kas pēc profesijas ir apģērbu dizainere. Strādājusi Rīgas Modeļu namā, pēc tam vadījusi ādas apģērbu salonu, līdz pēkšņi vienā dienā nākusi apgaismība, ka šajā dzīvē viss ir citādāk. «Kad man bija 33 gadi, sāku interesēties par ezotēriku. Pametu biznesu. Visi apkārtējie uzskatīja, ka esmu jukusi. Bet, kad redzi, ka mākoņi izveido seju un uzsmaida tev, saproti, ka tā ir dāvana... Tad vairs nevajag lielu rēķinu bankā un glancētu dzīvi,» smaidot atzīst talantīgā sieviete.
Ar rozā dusmām
«Kristofers mums bija liels gaismas stariņš, ātri apguva lasīšanu,» par savu dēlu stāsta vecāki. Nodomājuši, ka mazajam Kristoferam būs skumji, viņi izlēmuši, ka turpmāk savā ģimenē pieņems arī audžu bērnus.
Bērni, kas nokļūst audžuģimenēs, parasti pirms tam ir pieredzējuši smagas traumas – gan fiziskas, gan emocionālas. «Ir bijis gadījums, kad bērns sāk ar galvu skriet sienā, un tad nekādas iepriekš apgūtas psiholoģijas zināšanas te nelīdz,» stāsta Ilona.
Arī šiem mazajiem sākumā nebūt neesot gājis viegli, tomēr pēc vairāku mēnešu rūpīga darba attiecības ir lieliskas. «Zanei pieder ideja par dusmu spļaušanu podā. Kādreiz mēs dusmas arī zīmējām. Viņai tās nekad nebija melnas, bet rozā vai bordo,» stāsta Ilona.
Paši pirmie bērni pie Muižniekiem nonāca 2010. gada augustā. «Pirmā pie mums ieradās meitenīte Viktorija. Viņa tagad dzīvo Anglijā pie radiniekiem. Pēc tam pie mums nonāca četrus mēnešus vecā Agita,» atceras Ilona un atklāj, ka meitenīti nolēmuši pieņemt adopcijā. Viņi daudz runā un skaidro bērniem, kāpēc ir nonākuši audžu ģimenē, kāda būs dzīve pie jaunajiem vecākiem.
Mīlestībai atlaižu nav
Pašlaik Muižnieku ģimenē aug pieci bērni, bet abi vecāki sapratuši, kas tas esot optimālais skaits. «Mūsu bērni vēl ir mazi. Kad Pēteris diennakti ir prom, darbā lidostā, jūtu, ka ir fiziski grūti, jo bērni ir jāpieskata nepārtraukti, jāmazgā, jātaisa ēst. Citi vecāki tāpēc izvēlas bērnus, kas ir palīgi mājas darbos,» stāsta Ilona un atzīst, ka viņi ir stingri vecāki. «Mēs esam vairāk diktatori,» smaida Ilona.
Mācībām un spēlēm esot savs laiks, tāpat ierīkots arī speciāls soda krēsliņš vannas istabā, kur nepaklausīgas uzvedības brīžos pasēdēt, paskatīties pa lielo logu un apdomāt savu rīcību. Tāpat kā sodu varot saņemt arī aizliegumu skatīties multfilmas. Tomēr ir skaidrs, ka šāda audzināšana nebūt nenāks par sliktu bērniem, kuriem Muižnieku pāris iemācījis lasīt, rakstīt, ēst ar karoti, mīlēt, būt cilvēkbērniem, nevis nemīlētiem, nesaprastiem dzīvnieciņiem. Kopā tiekot darīti dārza darbiņi vasarā.
Mazo mīlestība ir neizmērojama, jo kā gan citādi – Ilona un Pēteris pašlaik ir viņu vecāki, kuriem rūp viņu liktenis. «Laika sev pašiem sen jau vairs nav,» saka Ilona, taču atklāj, ka tas prieks, smiekli un mīlestība, ko sniedz bērni, nav salīdzināma ne ar ko. «Kas var būt svarīgāks, ja bērns pasaka: «Es tevi mīlu.»?»