Vienam lielāks deguns, citam šķībāka mute, vēl kādam lielākas acis – un jo izteiktāk, jo labāk. Grūtāk ir ar tiem, kas pēc dabas padevušies proporcijās samērīgi, standarta.
Iedvesma no «mikimaušiem»
Gatis stāsta, ka bērnībā mājās vienmēr bijuši pieejami žurnāli «Dadzis», kuros redzētais pamazām kļuva par iedvesmas avotu. «Saskatījos, kas tur zīmēts, un sāku pats to visu pārzīmēt. Liekas, lielā «Dadža» pieejamība mājās arī bija iemesls, kāpēc sāku aizrauties ar karikatūrām,» spriež mākslinieks.
Gatis atzīst, ka viens no galvenajiem autoriem, no kura iedvesmojies, bijis Gunārs Bērziņš. «Pārsvarā jau visi tā – ierauga, kas patīk, un tad cenšas atdarināt. Un tad kā nu kuram iznāk. Pašā pārzīmēšanas procesā jau arī daudz ko iemācās. Šo to paņēmu no viena, šo to no otra, samiksēju kopā un beigās izveidojās pašam savs stils,» atklāj karikatūrists. Domājot par sākotnējiem iedvesmas avotiem, Gatis atceras, ka bērnībā, kad dzīvojis Raunā, tikai retu reizi gadījies atbraukt uz Rīgu.
«Tad vienmēr iegāju tādā pastmarku veikaliņā, kur bija pieejamas pastmarkas ar Disneja multfilmu varoņiem. Tajā laikā, ja pa televizoru rādīja Disneja multfilmas, tad jau tas bija – vaaau! Un dabūt bildītes ar «mikimaušiem» vispār bija nepārspējami. Nopirku Rīgā paku ar pastmarkām, braucu mājās un steidzos pārzīmēt. Tā, iedvesmojoties no Bērziņa un «mikimaušiem», arī kaut kas iznāca,» stāsta Gatis.
«Dadzis» izbrāķē
Jau pirmajā klasē Gatis bija izdomājis, ka būs karikatūrists, un šādu domu saglabāja visu skolas laiku: «Katru gadu skolā bija jāaizpilda anketa par tēmu «Kas es būšu, kad izaugšu liels». Katru gadu, izņemot pēdējo, es rakstīju – karikatūrists. Tikai pēdējā klasē pārdomāju un uzrakstīju – žurnālists,» atklāj Gatis. Tomēr, iestājies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, palicis tomēr uz mākslinieciskā ceļa.
«Kad atnācu uz Rīgu, vēl pastāvēja «Dadzis». Tuvu jau pie beigām, bet vēl bija. Tad nu es, iedvesmojies no viņu karikatūrām, mājās biju daudz ko sazīmējis un nodomāju, ka daudz kas skaists un labs man ir sanācis, ka visiem patiks un ka uzreiz tur arī gribēs publicēt. Bet tad nopietnie karikatūristi paskatījās un nosprieda, ka diez kas jau nav. Tas mani sadusmoja un reizē bija kā motivācija turpināt strādāt un zīmēt,» atceras Gatis.
Mācoties Rīgā, puisis cītīgi turpinājis uzlabot savas zīmēšanas prasmes: «Pa vakariem ļoti daudz zīmēju un arī iemaņas uzlaboju. Nezinu, kādam ģēnijam jābūt, lai uzreiz jau būtu gatavs mākslinieks. Daudz darba tajā visā jāieliek.»
«Kad mācījos Latvijas Mākslas akadēmijā, bija klasiskās zīmēšanas stundas, kurās nevarēja zīmēt lielas acis. Tur turējos līmenī. Bet kopš es beidzu akadēmiju, esmu palicis tikai pie karikatūrām. Tas man tomēr ir vistuvākais,» stāsta Gatis.
Lembergs, Dombrovskis un Godmanis
Visvairāk Gatim nepatīk zīmēt «lielus palagus» jeb masu skatus, kā to pieprata karikatūrists Gunārs Bērziņš. «Man labāk patīk zīmēt atsevišķas idejas. Citiem atkal patīk, kur vairāk cilvēku, – tad var ņemt un pētīt, kā katrs uzzīmēts un ko dara. Bet man tas stils īsti neiet pie sirds,» stāsta mākslinieks.
Runājot par mīļākajiem kariķēšanas objektiem, Gatis atklāj, ka vislabāk patīk zīmēt tos, kas vislabāk padodas: «Bet vienmēr paiet laiks, kamēr «atkožu» seju, kad liekas – jā, tagad ir iznācis. Līdz tam tā līdzība katrā karikatūrā var būt atšķirīga. Viens no veiksmīgākajiem karikatūras personāžiem ir premjers Valdis Dombrovskis, agrāk – viņa priekštecis Ivars Godmanis. Visvieglāk ir ar tādiem, kam jau uzreiz redzams, ko būtu vieglāk pārspīlēt, kad uzriez jau veidojas tēls. Bija viens laiks, kad Šlesers neizdevās īpaši līdzīgs. Piemēram, varētu šķist, ka Lembergs ir ļoti viegli uzzīmējams, taču viņu arī nemaz neizdodas tik viegli uzķert. Arī citi karikatūristi atzīst, ka Lembergu kariķēt nemaz nav tik vienkārši.»
Gatis pastāsta, ka visgrūtāk kariķēt «standarta» sejas ar samērīgām proporcijām: «Tad vajadzīga liela piepūle, lai parastā sejā kaut ko pārspīlētu, bet tajā pašā laikā saglabātu līdzību.»
Kā ievēlēt prezidentu
Esot gadījies, ka cilvēki saasināti uztvēruši karikatūras pārspīlējumus. «Nesen kādā korporatīvā pasākumā es zīmēju portretu. Pienāk klāt man viens, skatās, ko es zīmēju, un pajautā: «Často tebja bjut? [«Vai tevi bieži sit? » - no krievu valodas]». Viņam laikam šķita, ka es kaut ko ļoti briesmīgu nodaru manis zīmētajiem cilvēkiem,» smej mākslinieks.
Gatis teic, ka pasākumos cenšoties zīmēt saudzīgi. Vairāk atļaujas pārspīlēt, ja uzzīmēto pēc tam atstāj pie sevis vai publicē avīzē, nevis atdod pašam cilvēkam: «Pārsvarā jau, it sevišķi sievietes, kariķēšanu uztver diezgan personīgi. Man savukārt gribas, lai karikatūra būtu gan smieklīga, gan līdzīga.»
Gatis stāsta, ka nereti, pat pa ielu ejot, viņš ievēro pretimnācēju sejas un detaļas, ko tajās varētu pārspīlēt: «Skaties uz seju un domā – kā šito varētu uzzīmēt, vai arī – o, šo būtu viegli uzzīmēt. Kad tiek vēlēts jauns prezidents vai premjers, nodomāju – nu būtu labāk to otru ievēlējuši, to būtu vieglāk zīmēt.»
Karikatūru multfilma
Vienas karikatūras zīmēšana var aizņemt no stundas līdz pat četrām. «Ja ienāk prātā kāda vienkārša ideja, to var pagūt stundas laikā, bet, ja kāds attēls, kur vairākas konkrētas sejas, tad paiet laiks arī, kamēr izpēti – kāds kurš izskatās un kā labāk būtu zīmēt,» paskaidro mākslinieks.
Gatis stāsta, ka gandrīz katru dienu iznāk kādu karikatūru uzzīmēt. «Sestdienās gan cenšos nezīmēt. Gribētu vairāk kaut ko pazīmēt tīri savam priekam, bet neiznāk laika.»
Gatis atzīst, ka gribētu izveidot nekomerciālu multfilmu. «Dažas idejas jau ir, bet nav sanācis laika tās realizēt. Tā varētu būt pāris minūtes gara filmiņa, bet, tā kā viena sekunde sastāv no 25 kadriem, zīmējot katru kadru atsevišķi, tas ir laikietilpīgs pasākums,» viņš skaidro. Gatis atklāj, ka multfilma varētu būt domāta gan pieaugušajiem, gan bērniem: «Karikatūras jau arī patīk gan bērniem, gan pieaugušajiem. Ar manu multfilmu būtu tāpat.»
Pāris G. Šļūkas zīmētās karikatūras:
