Šī būs jau otrā reize, kad viņš kāps uz lielās Mežaparka estrādes tūkstošiem koristu un skatītāju priekšā. Kaspars reizē ir gan Sējas novada jauktā kora "Sēja" mākslinieciskais vadītājs, gan Latvijas Kultūras akadēmijas kora "Sōla" mākslinieciskais vadītājs. Vienlaikus viņš vada arī senās mūzikas vokālo ansambli "Modus Vivendi" Jumpravā. Turklāt viņā joprojām var saskatīt muzikāli apdāvināto brīnumbērnu no 1993. gadā uzņemtās režisora Vara Braslas latviešu kino klasikas filmas "Ziemassvētku jampadracis".
Tūkstošiem acu pāru
Uz Mežaparka lielās estrādes Kaspars kāps jau otro reizi, jo pirmo reizi kā virsdiriģents viņš stājās kopkora priekšā 2010. gadā, diriģējot X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Atceroties pirms trim gadiem piedzīvoto, diriģents stāsta: "Tas, protams, bija neaizmirstami, jo pirmo reizi kāpu pa maģiskajām virsdiriģenta kāpnēm. Pirmā reize, kad uz mani mēģinājumu un koncerta laikā skatījās tik daudzi acu pāri. Ikvienam no mums, kam ir tas gods diriģēt lielo kopkori, tā ir neierasta situācija. Vienalga, vai tie būtu skolēnu vai vispārējie dziesmu svētki. Ikdienā darbs ir vidēji ar 30–50 dziedātājiem, un šādā pulkā arī esam pieraduši būt. Pēc šīs vasaras toreiz piedzīvotās sajūtas būs, ar ko salīdzināt."
Kaspars atzīst, ka neatceras – toreiz rokas trīcējušas vai ne, bet to varot redzēt videoierakstā, kuru pēc jauniešu dziesmu un deju svētkiem diriģents skatījies nedēļu no vietas. "Man pašam šķiet, ka netrīcēja, bet iekšējs satraukums bija. Jūlija pirmajā nedēļā kāpjot uz Mežaparka estrādes, domāju, būs tieši tāpat. Man jau šķiet, ka tas ir loģiski. Ja nav vienalga un gribas izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas, tad pozitīvs satraukums ir neizbēgams. Un man noteikti nav vienalga, kā šie svētki izskanēs kopumā, un arī tas, kā izskanēs man uzticētā Ilonas Rupaines latgaliešu tautasdziesmas "Gaismeņa ausa" apdare."
Lai gan jaunākais starp virsdiriģentiem, Kaspars nejūt kādu īpašāku atbildību, kas no viņa tiktu prasīta, salīdzinājumā ar pārējiem. "Manuprāt, no visiem virsdiriģentiem tiek gaidīts ļoti atbildīgs un rūpīgs darbs. Ne jau kopmēģinājumi vai pāris mēģinājumu dziesmu svētku nedēļā būs tie noteicošākie, lai gala rezultāts būtu pārliecinošs. Pirmkārt, būtisks ir katra diriģenta un katra kora ieguldītais individuālais darbs savos mēģinājumos. Ja mājasdarbs nav paveikts ļoti labi, tad kopmēģinājumu jēga un nozīme ir stipri nosacīta. Ja katra kora apguves līmenis ir ļoti atšķirīgs, tad mēs nevaram runāt par vienotu sajūtu un mūzikas lidojumu."
18 gados par kora māksliniecisko vadītāju
Kaspara dzīves gājuma apraksts jeb tā dēvētais CV ir iespaidīgs. Nieka 28 gadu vecumā jaunais diriģents guvis augstāko atzinību vairākos starptautiskos un pašmāju koru un koru diriģentu konkursos, ieguvis divus maģistra grādus – kora un orķestra diriģēšanā, papildinājis savas zināšanas pie profesionāļiem Beļģijā un Zviedrijā. Kāpēc par vienu no savām darbavietām viņš izvēlējies tieši nelielā Sējas novada kori?
Izrādās, savulaik koris "Sēja" bijis pirmais, kurš nule vidusskolu absolvējušo 18 gadus veco jaunieti aicināja kļūt par tā māksliniecisko vadītāju. Kaspars tobrīd bija tikko iestājies Mūzikas akadēmijā un ar lielu prieku pieņēma uzaicinājumu no Pierīgas kora. "Kādā oktobra vai novembra pievakarē atbraucu uz Sēju, ieraudzīju dziedātājus, kas ar lielu vēlmi bija gatavi nākt, dziedāt, darīt. Tas man, 18 gadus vecam puikam, protams, bija liels izaicinājums. Kā palīgs un kormeistars kopā ar tēti Āriju Šepestu biju strādājis Rīgas Latviešu biedrības jauktajā korī un kamerkorī "Austrums", bet pašam vadīt kolektīvu, domājot par koncertprogrammām un koncertu vietām, – tā uzreiz ir pavisam cita atbildība."
Sējas koris bija darbojies jau iepriekš, pirms Kaspara atnākšanas, bet uz mirkli savu darbu pārtraucis, pajucis. "Tad pēc 2003. gada dziesmu svētkiem viņi sajuta, ka tomēr atkal gribētu sanāk kopā un būt kā koris. Vairāki dziedātāji to ļoti vēlējās un ne tikai bīdīja sapņus un runāja par to, bet arī sāka rīkoties."
Koris kā īsta ģimene
Savā ierastajā vidē, vai tā būtu vidusskola vai augstskola, Kaspars vienmēr bijis savu vienaudžu sabiedrībā, bet Sējas novada korī lielākā daļa dalībnieku bijuši vecāki, un tas radījis neierastas izjūtas. "Sējas novads ir gana mazs, un arī iedzīvotāju šeit nav daudz. Pēc kora atjaunošanās pirmajos gados bija ļoti jūtams tas, ka dzied gan mātes, gan meitas, un tad mātes bija daudz vecākas par mani, bet meitas bija vienaudzes un pat jaunākas. Vecuma amplitūda bija ļoti plaša. Sākot no 14, 15 gadiem līdz pat 60 un, iespējams, vēl vairāk. Arī šobrīd dziedātāju vecuma ziņā koris ir ļoti raibs. Man tas šķiet ļoti jauki, jo līdz ar to veidojas tāda ģimeniska, mājīga un nepiespiesta atmosfēra."
Lai gan dzimis un audzis rīdzinieks, Kaspars atzīst, ka attālums starp Rīgu un Sēju viņam nekad nav bijis šķērslis, lai vadītu Pierīgas kora mēģinājumus vismaz divas reizes nedēļā. "50 kilometru rādiusā no Rīgas – tas ir stundas brauciens. Protams, ja tas ir piektdienas vakars, kad mēs regulāri mēģinām, tad lielākā daļa laika tiek patērēta, aizbraucot līdz Rīgas robežai. Tālāk atliek vien 20–25 minūtes."
Trakākais, kas dzīvē darīts
Paralēli darbam ar koriem Kaspars iemēģinājis roku, arī strādājot skolā. "Man šķiet, ka jauni cilvēki ir ļoti radoši, ar svaigu un nesamaitātu skatu uz dažādiem pavērsieniem mūzikā. Tieši tāpēc man ļoti patika strādāt Rīgas 6. vidusskolā. Vienubrīd es biju uzņēmies ļoti daudz darbu un pienākumu. Sāku kā vidusskolas jauktā kora diriģents, tad tiku pierunāts strādāt arī ar zēnu kori, un tas bija trakākais, ko savā mūžā jebkad esmu darījis.
Tikt galā ar 1. līdz 4. klases delveriem bija, maigi sakot, izaicinājums. 50 mazi puikas jāmotivē dziesmai, darbam, mūzikai, nevis dienasgrāmatu mētāšanai, iekaustīšanai un bumbas spārdīšanai mēģinājumu laikā. Mēģināju pielietot dažādus trikus. Piemēram, zināju, ka lielai daļai patīk hokejs, un tad mēģinājām iedziedāties, izmantojot hokeja saukļus. Centos taustīties un saprast, kā viņus tajā visā ieinteresēt. Man nebija ilūziju, ka viņi tās divas vai trīs stundas klusi, rātni nosēdēs ar nošu grāmatām rokās un dziedot, ko skolotājs liek, bet vēlējos kaut uz brīdi viņos radīt pārliecību, ka tas, ko kopā darām, ir forši."
Par spīti "trakajiem gadiem", kas pavadīti kopā ar mazajiem delveriem, Kaspars atzīst, ka šajā darbā guvis arī vienreizējas izjūtas, kas paceļ mazliet virs skatuves dēļiem un ko gribētos piedzīvot vēl kādu reizi. "Ja pusotru stundu viņi ir ārdījušies, un nākamo pusotru stundu mēs kaut ko esam dziedājuši, dažubrīd man ir zudusi pacietība un saprašana, kas es esmu un vai vispār kādam ir jēga no tā, ko mēs kopā darām... Bet pēc mēģinājuma man pienāk klāt viens puika un pasaka: "Paldies, skolotāj, man ļoti patīk dziedāt korī!" Tajā brīdī, pēc visa ārprāta, kas ir noticis, šķiet, ka zem kājām ir izsists pamats un tu pēkšņi lido. Šāda replika no bērna mutes mani ķer daudz spēcīgāk un tiešāk nekā pieredzējuša dziedātāja viedoklis pēc mēģinājuma vai koncerta."
Vasara, kas tikai vienreiz mūžā
Šī vasara Kasparam būs vienreizēja un neatkārtojama ne tikai dziesmu svētku, bet arī kāda īpaša privātās dzīves notikuma dēļ. Jau nākamajā nedēļā pēc grandiozajiem svētkiem Mežaparkā Kaspars iestūrēs laulības ostā kopā ar Madaru Katlakalna evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
"12. datums jūlijā man ir ne mazāk būtisks kā 7. datums, kad gaidāms dziesmu svētku noslēguma koncerts. Ir pilnīgi skaidrs, ka pēc 12. jūlija mana dzīve mainīsies. Jau vienreiz esmu kāpis kopkora priekšā dziesmu svētku estrādē, bet laulības dzīvē es stāšos pirmo un, cerams, arī pēdējo reizi!"
Vecumu dažādība korī "Sēja", pēc diriģenta Kaspara domām, veido ģimenisku un mājīgu atmosfēru, jo "dzied gan mātes, gan meitas".
Rudenī jau apritēs desmit gadi, kopš talantīgais diriģents Kaspars Ādamsons Sējas novada jaukto kori sauc par savējo.