Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vatikāna radio žurnāliste Fausta Speranca sarunājās ar jezuītu tēvu Samiru Halilu Samiru, kurš vada arābu kultūras un islamoloģijas studijas Beirūtas Svētā Jāzepa universitātē.

"Šodien problēma ir politiska. Karš Sīrijā sākumā bija sīru karš, kuri protestēja pret diktatoriālo režīmu, taču drīz vien – jau divus mēnešus vēlāk, iejaucās dažādas personas no visas islāma pasaules, jo īpaši no Arābu pussalas, lai veiktu karu, jo pie valdības stūres bija šiīti un alavīti. Tātad, sākotnēji, problēma bija meklējama islāma iekšienē.

Lieta, pie kuras vienmēr notiek atgriešanās, tā sakot, dogmatisks fakts, ir sekojošs: "Ir jāiznīcina tas, kurš nepieder islāma autentiskumam", jeb "kafir". Ar vārdu "kafir" sākumā apzīmēja Dievam neticīgos, taču vēlāk to paplašināja un šodien nosaukt kādu personu par "kafir", jeb arābu valodā "takfir", ir kļuvis par vienu no modernā islāma brūcēm. Tas ir tas pats, kā apgalvot, ka otrs nav autentisks musulmanis un ka viņš ir jāiznīcina."

– Kā izskaidrot šo islāma fundamentālisma, islāma ekstrēmisma pastiprināšanos? Vai var teikt, ka apstājoties kultūras procesam, ir atdzimusi vardarbība un varaskāre?

– Jā! Kultūras un politikas. Krīze ir visaptveroša, jo pastāv nabadzība, pastāv nezināšana. Tādā pašā veidā, kā pastāv civilizācijas krīze Rietumos, tomēr Rietumos tās formu veido neopagānisms un tā atkal ir cita problēma.

– Šodien varbūt ir laikmets, kurā piedzīvojam zemu cilvēcības brīdi. Patiešām, ir nepieciešams jauns humānisms...

– Jā, šobrīd esam sasnieguši visbrutālāko posmu islāma vēsturē. Nekad vēl neesam pieredzējuši tādas zvērības. Rodas jautājums: vai tāds ir islāms? Vai arī tā ir deviācija? Protams, aizsākumi meklējami islāma tradīcijā. Taču, no otras puses, bez šaubām, nevar teikt, ka tāds ir islāms. Tas ir tāds kā islāma atzarojums – viņi vēlas izveidot kalifātu, ko vēsturē pazīstam kā laikmetu, kas sākās IX–X gadsimtā un pastāvēja līdz XIII gadsimtam.

Taču tā ir kļūda. To saka arī daudzi musulmaņi. Islāma filozofi ir pret šādu ideju. Dramatisks moments slēpjas tajā, ka musulmaņi neuzdrīkstas veikt paškritiku un tauta seko klusējot. Tauta sapulcējas laukumā tikai tad, kad ir notikusi kārtējā politiskā lieta, kur ir jāprotestē pret kādu. Taču, ja runa ir par islāma jautājumiem, musulmaņi varbūt klusumā padomā, ka tas nav labi, taču laukumā neiet.

– Kāds ir ceļš, lai no tā visa izietu?

– Sadarbība ar Rietumu pasauli. Palīdzēt viņiem spert soli pretim universālam skatījumam. Piemēram, kādas ir cilvēka tiesības? Domāju, ka to ir iespējams realizēt, taču garīgā terminoloģijā runājot – ir nepieciešama atgriešanās gan Rietumos, gan islāma pasaulē. Rietumos, lai būtu mazāk materiālistu, jo visu sistēmu vada nauda, vara pār pārējiem. Ir vajadzīgs kopējs, humānistisks skatījums. Taču, lai to sasniegtu, būs vajadzīgas vairākas desmitgades...