Visvairāk starp viņiem ir Vācijas un Lielbritānijas pilsoņu, un visbiežākais iemesls, kas minēts vēlmei aiziet no dzīves, ir tādas neiroloģiskās saslimšanas kā paralīze, amiotrofā laterālā skleroze, Pārkinsona slimība un izkaisītā skleroze.
Šveicē ir četras organizācijas, kas nodrošina "tiesības nomirt" un sniedz savus pakalpojumus ārvalstniekiem, teikts pētījumā, kas publicēts tīmekļa žurnālā "Journal of Medical Ethics".
Dati liecina, ka laikā no 2008. līdz 2012. gadam Šveicē ar nolūku šķirties no dzīves kopumā ieradušies 611 cilvēki no 31 valsts. Visi no viņiem, izņemot četrus, apmeklējuši organizācijas "Dignitas" klīniku.
Šīs persona bijušas vecumā no 23 līdz 97 gadiem, bet viņu vidējais vecums ir 69 gadi.
Gandrīz 60 % no "eitanāzijas tūristiem" bijušas sievietes.
Starp viņiem bijuši 268 Vācijas pilsoņi, 126 briti, 66 franči, 44 itāļi, 21 ASV pilsonis, 14 austrieši, 12 kanādieši un pa astoņiem izraēliešiem un spāņiem.
Asistētās pašnāvības vai eitanāzija legalizēta tikai dažās valstīs, bet vairumā citu palīdzības sniegšana kādai personai, lai aizietu no dzīves, joprojām tiek uzskatīta par krimināli sodāmu nodarījumu, pat ja aizgājējs bijis nedziedināmi slims un viņa ciešanas bijušas nepanesamas.
Tomēr arī Šveicē likums skaidri nedefinē asistēto pašnāvību, norāda pētījuma autori.
Pagājušajā gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) aicināja Šveici precizēt asistētās pašnāvības vadlīnijas. Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz kādas astoņdesmit gadus vecas sievietes prasību, kurai nebija izdevies šveiciešu ārstus pārliecināt, ka viņa ir pietiekami slima, lai saņemtu palīdzību dzīves izbeigšanai.
Šobrīd par asistētās pašnāvības legalizēšanu norisinās karstas debates arī Francijā un Lielbritānijā.
Pagājušajā mēnesī atbalstu asistētajai pašnāvībai neārstējamu slimību gadījumā pauda Dienvidāfrikas arhibīskaps "emeritus" un Nobela Miera prēmijas laureāts Dezmonds Tutu.