Nav šaubu, ka tiesas lēmums pilnīgi noteikti ir jāpilda, likums jāievēro utt. Taču šobrīd situācija ir tāda, ka bāriņtiesa ir kā bieds, no kura jābaidās pat visapzinīgākajiem vecākiem. Un galvenais, ka bāriņtiesai vienmēr būs arguments un aizstāvēšanās instruments – bērna intereses. Respektīvi, ja vecāki nerīkosies pēc bāriņtiesas priekšstatiem, viņi nebūs ievērojuši "bērna intereses" vai "vecākiem nav prasmes nokārtot lietas".
Rodas jautājums, cik daudz pāru, gatavojoties laulībai, pie viena sagatavojas arī laulības šķiršanai? Nav nekāds brīnums, ka skolās sociālo zinību stundās par laulības institūciju māca tikai devītajā klasē, turklāt – tikai par laulības šķiršanu. Viss tiek virzīts uz to, ka jāšķiras būs tik un tā. Par to māca skolās, par to brīdina bāriņtiesas.
Un otrs jautājums – cik bieži bāriņtiesu praksē ir gadījumi, kad šķiras divi kolosāli, izglītoti, saprātīgi cilvēki? Tikai nekompetenti, no reālās dzīves atrauti ierēdņi var neredzēt, ka lielākā daļa šķiršanās gadījumu saistīti ar atkarībām – alkoholismu, narkomāniju, azartspēlēm –, kam komplektā līdzi vēl nāk tādi "blakusefekti" kā melošana, dažādi mazvērtības kompleksi, kas tiek maskēti ar izturēšanos kā pasaules valdniekam.
Uz priekšu, bāriņtiesa un sociālie dienesti! Sarunājiet ar šādu cilvēku kaut ko, vienojieties! Sarunājiet, kur bērni dzīvos, kur mācīsies, kad tiksies ar otru vecāku utt. Te pat tiesas spriedums nelīdzēs, protams, ja vien nebūs citas valsts tiesas spriedums un Latvijas vēlme izdabāt svešiem, neaizstāvot savējos.
Pamēģiniet iestāstīt mātei, ka tagad viņas bērni dzīvos Gruzijā. Kura māte gan nepaķertu savus bērnus un nebēgtu prom? Bet to sauc par "neprasmi vienoties". Latvijas pilsoņiem Gruzijas tiesa liek dzīvot Gruzijā, bet Latvijā nav neviena, kas šādā situācijā palīdzētu.
Toties atbildīgie dienesti apvainojas uz sabiedrību, it sevišķi uz medijiem, jo tiekot attēloti kā briesmoņi. Varbūt pienācis laiks kaut ko mainīt šajā sistēmā? Piemēram, veikt īpašus testus, pieņemot darbā bāriņtiesas pārstāvjus, novērtējot, cik lielas empātijas spējas ir potenciālajam darbiniekam, vai viņš spēs sajust, iedziļināties un, galvenais, saprast, kur beidzas un sākas tiesības un likums un kur sākas īsts, mazs cilvēks.
Laikam jau bāriņtiesas un sociālo dienestu rīcība nekad nebeigs pārsteigt sabiedrību, un, ja šo institūciju pilnvaras tiks palielinātas, ne to vien vēl nāksies dzirdēt.