Aģentūru LETA Ārlietu ministrijā (ĀM) informēja – ECT lietā S. Petrova pret Latviju vienbalsīgi atzinusi, ka noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta pārkāpums, kas nosaka tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.
Iesniedzēja sūdzējās, ka viņas dēlam tika veikta orgānu izņemšana bez viņas vai viņas dēla iepriekšējas piekrišanas un ka netika veiktas nekādas darbības, lai noskaidrotu viņas viedokli. Tiesvedības procesā sūdzības iesniedzēja lūdza ECT piešķirt viņai kompensāciju par morālo kaitējumu 50 000 eiro apmērā. Tiesa prasību apmierināja daļēji, piešķirot morālā kaitējumu kompensāciju 5000 eiro apmērā. Tāpat ECT iesniedzējai piešķīra kompensāciju 500 eiro apmērā par tiesāšanās izdevumiem.
2002. gadā S. Petrovas dēlam ceļu satiksmes negadījuma rezultātā tika nodarīti dzīvībai bīstami miesas bojājumi. Pēc viņa nogādāšanas Rīgas 1. slimnīcā tika sniegta informācija Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Transplantācijas centram par potenciāla donora esamību. Pēc pacienta nāves konstatēšanas ārsti no ķermeņa transplantācijai izņēma abas nieres un liesu. Brīdī, kad notika orgānu izņemšana no ķermeņa, ne iesniedzēja, ne citi tuvinieki ārstniecības iestādē neatradās, bet pase, kura varēja saturēt atzīmi par aizliegumu izņemt orgānus, netika pārbaudīta, jo tā notikumu laikā bija iesniedzējas rīcībā.
Iesniedzējas pārstāve iesniedza sūdzību Drošības policijā, kuras amatpersonas to nosūtīja pārbaudei Medicīnas aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai (MADEKKI), kas norādīja, ka, pieņemot lēmumu un izņemot orgānus, eksperti rīkojušies atbilstoši likuma normām un MADEKKI rīcībā nav datu, vai pacienta pasē bija atzīme par audu un orgānu izņemšanas aizliegumu.
Drošības policija atteica ierosināt krimināllietu, jo bioloģiskās nāves konstatēšanas brīdī pacienta tuvākie radinieki neatradās ārstniecības iestādē, kurā veikta orgānu izņemšana, kā arī jo orgānu izņemšana šādos gadījumos jāsāk nekavējoties, tāpēc nebija iespējams viņus informēt un saņemt piekrišanu vai iebildumus attiecībā uz orgānu izņemšanu. Tāpat ģenerālprokurors atstāja negrozītu lēmumu par atteikumu ierosināt krimināllietu.
lemjot par to, vai iesniegtā sūdzība izskatāma pēc būtības, ECT noraidīja Latvijas izvirzīto argumentu, ka sūdzības iesniedzēja nebija izmantojusi visus viņai Latvijā pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, viņa nebija vērsusies Satversmes tiesā. Turklāt ECT ieskatā sūdzības iemesls bija tas, ka netika ņemtas vērā iesniedzējas kā tuvākās radinieces vēlmes attiecībā uz viņas dēla orgānu izņemšanu, nevis jautājums par tiesību normas iespējamo neatbilstību hierarhiski augstākai tiesību normai, tādēļ ECT atzina, ka iesniedzējai nebija jāvēršas Satversmes tiesā.
Tāpat ECT noraidīja Latvijas argumentu, ka iesniedzēja nebija iesniegusi sūdzību MADEKKI, kuras kompetencē bija izvērtēt orgānu izņemšanas procedūras tiesiskumu, kā arī argumentu, ka iesniedzēja nebija vērsusies tiesā ar prasību par materiālo un personisko zaudējumu atlīdzību.
Tiesa arī norādīja, ka lietas notikumu laikā Latvijā spēkā esošais regulējums paredzēja tiesības arī mirušās personas tuviniekiem izteikt aizliegumu izņemt orgānus vai audus transplantācijai un ka šajā lietā strīds bija par to, vai pastāvēja adekvāti mehānismi, kas ļautu tuviniekiem šīs tiesības īstenot. Vērtējot Latvijas likumu kvalitāti, ECT atzīmēja, ka, ņemot vērā to, ka iesniedzējas dēla stāvoklis bija kritisks trīs dienu periodā līdz viņa nāvei, nevar apgalvot, ka šajā laikā praktiski nebija iespējams sakontaktēties ar personas tuvākajiem radiniekiem, lai noskaidrotu viņu viedokli par orgānu izņemšanu.
Tāpat ECT norādīja uz viedokļu atšķirību starp Drošības policiju un Prokuratūru no vienas puses un Veselības ministriju no otras puses jautājumā par to, vai iesniedzējas neinformēšana par plānoto orgānu izņemšanu pārkāpa tajā laikā spēkā esošās tiesību normas, un ka 2004. gada 30. jūnija grozījumi likumā "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" apliecina, ka iepriekš likums nebija pietiekami precīzi formulēts.
Turklāt periodā, kamēr iesniedzējas dēls bija dzīvs, nebija normatīvā regulējuma valsts institūciju rīcībai, lai noskaidrotu personas viedokli par viņas orgānu izņemšanu, tādēļ ECT atzina, ka ir konstatējama būtiska neskaidrība attiecībā uz apstākli, ka, lai gan mirušās personas orgānu izņemšana nevar tikt veikta pretēji tieši izteiktai vai par ticamu pieņemamai personas gribai, tomēr nebija noteikts mediķu pienākums izskaidrot šīs tiesības tuvākajiem radiniekiem, ne arī patstāvīgi noskaidrot viņu viedokli.
ECT arī norādījusi, ka konkrētā laikā Latvijā spēkā esošais normatīvais regulējums nebija formulēts pietiekami precīzi, lai nepieļautu patvaļu. Tiesa atzina, ka iejaukšanās iesniedzējas privātajā dzīvē nenotika atbilstoši likumam, kas radīja konvencijas 8. panta pārkāpumu, un uzsvēra, ka, lai arī Latvijas tiesības deva tiesības tuvākajiem radiniekiem izteikt savu lēmumu attiecībā uz orgānu izņemšanu nolūkā veikt to transplantāciju, tās šajā saistībā pietiekami skaidri nenoteica medicīnas darbinieku pienākumus.