Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pētījumā "Krievijas informācijas kampaņa pret Ukrainu: no Viļņas samita līdz Krimas referendumam" norādīts, ka jau 2004. gadā Krievijas domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs izteicis neapmierinātību, ka Krievijas kaimiņvalstis bauda ekonomisko izdevīgumu attiecībās ar Krieviju, taču tās vēlas integrēties Eiropas institūcijās. Pēc Kosačova domām, Krievijas politika ir cietusi no ideoloģiskā tukšuma, turpretī Rietumi nāk ar demokratizācijas ideju.

Krievijas politiskā elite baidījās, ka demokrātijas pārmaiņu vilnis atplūdīs līdz Maskavai. Bailes zaudēt varu bija liels motivējošs faktors, kas veicināja Kremļa saimnieku izvēli sākt "informatīvu pretsparu" Rietumiem," norādījuši pētījuma autori, uzsverot, ka kopš Ukrainas krīzes sākuma Krievijas lielākie televīzijas kanāli aktīvi iesaistījušies priekšstatu veidošanā par Ukrainā notiekošo.

Lai panāktu nepieciešamo rezultātu, Krievijas mediji laikā no 2013. gada novembra līdz 2014. gada martam izmantoja visdažādākos izteiksmes un sabiedriskās domas manipulācijas līdzekļus, kas savukārt ļāva Krievijas informācijas kampaņu pret Ukrainu pieskaņot Krievijas ārpolitikas stratēģiskajiem mērķiem un taktiskajiem uzdevumiem.

"Krievijas informācijas kampaņa pret Ukrainu tika īstenota, sinhroni izplatot līdzīgus vēstījumus vadošajos Krievijas televīzijas kanālos – "Pirmajā kanālā", "Rossija" un NTV. Minēto kanālu žurnālistu vēstījumi bija saskaņoti ne tikai savā starpā, bet arī ar Krievijas politiķu un ārpolitikas īstenotāju vēstījumiem. Kampaņa tika īstenota adaptīvi, pēc nepieciešamības strauji mainot vēstījumu tematiku, turklāt propagandas vēstījumi tika izplatīti ar lielu intensitāti, izmantojot bagātīgas video ilustrācijas ar tēmu dramatizējumu," pausts pētījumā.

Tajā norādīts, ka, mainoties īstermiņa mērķiem, visos pētāmajos TV kanālos vienlaicīgi tika nomainīti uzsvari ziņu sižetos. "Šāda saskaņota rīcība bija iespējama, pateicoties kanālu vadības regulārai komunikācijai ar valsts varas pārstāvjiem, savukārt regulāra komunikācija ir iespējama, jo iepriekšējos gados Krievijas varas elite ir mērķtiecīgi pārņēmusi savā kontrolē vadošos Krievijas TV kanālus."

Pētījumā arī vērsta uzmanība, ka rietumvalstis Krievijas ziņu sižetos tiek atklāti sasaistītas ar politisko spiedienu un sazvērestībām, jo tās dažādos veidos cenšas pakļaut Ukrainu, nerēķinoties ar valsts aktuālajām vajadzībām, savukārt līdz ar no amata atstādinātā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča atteikšanos parakstīt asociācijas līgumu ES tiek kadrēta kā zaudētāja, jo bez Ukrainas Austrumu partnerības projekts esot izgāzies.

"Parādoties pirmajam sankciju vilnim 2014. gada martā, ziņu raidījumos ir pamanāmi arī žurnālistu mēģinājumi pretnostatīt ES un ASV, apgalvojot, ka ES nespēj formulēt savu nostāju, bet tā vietā pakļaujas ASV spiedienam. Tāpat žurnālisti mēdz arī atzīmēt, ka ES dalībvalstu vidū nevalda vienprātība par Ukrainas nākotni vai par sankcijām pret Krieviju. Ukrainas politiskā opozīcija tiek marginalizēta, izceļot tās nekonstruktīvumu, nekompetenci un nespēju saprast Ukrainas iedzīvotāju vairākuma intereses."

Tāpat tiek norādīts, ka Krimas referenduma laikā Krievijas ziņu sižetos bieži parādās intervijas ar ārvalstu novērotājiem, tostarp ar Latvijas Eiropas Parlamenta (EP) deputāti Tatjanu Ždanoku, kuri vienbalsīgi atzīst referenduma leģitimitāti.

"Izmantojot Eiropas politiķu viedokļus, tiek mērķtiecīgi kultivēts priekšstats par ES dalībvalstu nevienprātību attiecībā uz Ukrainas nākotni, atsakoties parakstīt asociācijas līgumu. Taču Krievijas informācijas kampaņas rezultāti nebūtu iespējami bez ilggadējas mediju kontroles Krievijā, kas ļāva sagatavot augsni Ukrainas nomelnošanai un Krimas aneksijai. Līdzīgā veidā oficiālā Krievija ar mediju palīdzību turpina cīnīties par Krievijas ārpolitikas mērķu atbalstīšanu Baltijas valstīs, Moldovā, Baltkrievijā un citās kaimiņu zemēs," skaidrots pētījumā.

NATO izcilības centra uzdevumā Austrumeiropas politikas pētījumu centrs veica analīzi par Krievijas īstenoto informācijas kampaņu Ukrainā, aplūkojot Krievijas komunikācijas stratēģiju, pētot dažādās Ukrainas notikumu attīstību ietekmējošās komunikācijas metodes un parādot, kā informācijas kampaņas ir kļuvušas par nozīmīgu ietekmes faktoru mūsdienu konfliktos.