Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vācijas kristīgajiem demokrātiem (CDU) vīkšoties uz vēl vienu uzvaru, Merkele, kas ir vienīgā starp lielo dalībvalstu līderiem, kura pārdzīvojusi finanšu krīzi, šķiet, atkal apstiprinās sev piedēvēto "Eiropas karalienes" titulu, atzīst analītiķi.

Lai gan Merkele, kas guva triumfālu uzvaru pagājušā gada septembrī notikušajās Bundestāga vēlēšanās, EP vēlēšanās pati nekandidē, viņas smaidošā seja Vācijas pilsētu ielās ik uz soļa noraugās uz garāmgājējiem no priekšvēlēšanu plakātiem, kas vēsta: "Veiksmīgi kopā Eiropā."

Uz CDU plakātiem Merkele aizstājusi bijušo Luksemburgas premjerministru Žanu Klodu Junkeru, kurš ir oficiālais Eiropas konservatīvo kandidāts uz Eiropas Komisijas (EK) prezidenta amatu, taču vācu sabiedrībā mazpazīstams.

Aptaujas liecina, ka vācieši Junkera vietā EK prezidenta krēslā labprātāk redzētu savu līdzpilsoni Martinu Šulcu, kurš pārstāv sociāldemokrātus (SPD), kas šobrīd ir Merkeles vadītās "lielās koalīcijas" sastāvā.

Taču, kad jāizšķiras par politiķiem, kas Vāciju nākamos piecus gadus pārstāvēs EP, vēlētāji vienalga dod priekšroku CDU, un konservatīvie savus koalīcijas partnerus apsteidz vismaz par desmit procentpunktiem. Saskaņā ar aptaujām par CDU un to Bavārijas meitaspartiju – Kristīgi sociālo savienību (CSU) - grasās balsot 38% vāciešu, kamēr SPD var cerēt uz 27% balsu.

Šie rezultāti līdzinās Bundestāga vēlēšanu iznākumam, kas noveda pie abu spēcīgāko Vācijas partiju apvienošanās tā dēvētajā lielajā koalīcijā.

Vācijai, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz 80 miljonus, EP pienākas 96 deputātu vietas, kas ir vairāk nekā jebkurai citai no 28 ES dalībvalstīm.

Tomēr CDU/CSU var zaudēt daļu savu atbalstītāju labējā flangā, kurus savā nometnē cenšas pārvilināt nesen izveidotā eiroskeptiķu partija "Alternatīva Vācijai" ("Alternative für Deutschland" - AfD), kas EP vēlēšanās, domājams, izcīnīs septiņus procentus balsu, norāda Diseldorfas universitātes politikas zinātnes pasniedzējs Jenss Valters.

Lai gan AfD iespējamie panākumi satrauc tradicionālās partijas, tos nevar salīdzināt ar panākumiem, kuri tiek prognozēti eiroskeptiķiem Austrijā, Nīderlandē, Lielbritānijā un Francijā.

"No Eiropas perspektīvas" CDU/CSU gaidāmā uzvara būs "neparasti labi rezultāti", uzsver Valters.

"Atbalsts Merkeles vadībai un viņas Vācijas interešu aizstāvībai eiro krīzes laikā turpinās," piebalso Vācijas Ārlietu padomes Eiropas politikas eksperts Jūliāns Rapolds, norādot, ka uz eksportu orientētā Vācijas tautsaimniecība kūsā un joprojām apsteidz kaimiņvalstis.

Vienlaikus, astoņus gadus atrodoties pie varas, Merkele spējusi nodrošināt arī zināmu progresu sociālajā sfērā, sākot ar minimālo algu un beidzot ar pensijām, kam gan konservatīvie piekrituši, vienīgi piekāpjoties SPD prasībām. Taču tas noticis laikā, kad vairums ES dalībvalstu joprojām turpina īstenot skarbus taupības pasākumus.

Lai gan līdzšinējās Žozē Manuela Barrozu vadītās EK politika ir ļoti nepopulāra un konservatīvajiem par to daudzās ES dalībvalstīs nāksies samaksāt, Vācijā SPD, domājams, no tā labumu negūs, jo viņi nespēj piedāvāt kādu skaidri formulētu alternatīvu.

Tā rezultātā, uz pieaugošā eiroskepticisma fona, arī Eiropas līmenī, domājams, nāksies iet "lielās koalīcijas" ceļu, un analītiķi prognozē, ka Barrozu pēcteča izvēle notiks tikai pēc ilgstošām sarunām un kaulēšanās.

Ja jaunais EK prezidents pārstāvēs konservatīvos, vai nu tas būtu Junkers, vai kāds cits, Merkele "saglabās vai palielinās savu ietekmi", uzskata Rapolds. Ja tas būs Šulcs vai kāds cits sociālists, "tam nāksies kaut kā sadarboties ar komisāriem no citām partijām," piebilst eksperts. Vienlaikus viņš atzīst, ka lielas izmaiņas līdzšinējā ES politikā nav gaidāmas.

Rapolds arī uzsver, ka Francijas prezidents Fransuā Olands nespēs kļūt par pretsvaru Merkeles īstenotajai Eiropas politikai, kā viņš to tika solījis pēc savas uzvaras cīņā par Elizejas pili 2012. gadā. "Francijai ekonomikas ziņā neklājas labi", un "tā ir aizņemta ar sevi", norāda eksperts.

Arī Valters norāda un konservatīvo un sociālistu uzskatu zināmo konverģenci, abām pusēm piekrītot, ka jāierobežo valstu parādi un jāvairo konkurētspēja, kamēr vienlaikus notiek daļēja tautsaimniecības izaugsmes stimulēšana, tostarp ieguldot infrastruktūrā un izglītībā.

Pēdējā laikā Francijas-Vācijas tandēms izskatījies "ļoti harmonisks", taču, "manuprāt, tas ir Olands, kas spēris lielāko soli. Nedomāju, ka Merkele būtu īpaši mainījusies", atzīst Diseldorfas universitātes pasniedzējs.

Tikmēr kreisi orientētais Berlīnes laikraksts "Der Tagesspiegel" nesen jokojot Merkeles mutē licis sekojošus vārdus: "Kas būs vakariņās, lemju es. Vēlētāji izraugās, kurš klās galdu."