Ja uz ielas cilvēkiem pajautātu, vai viņiem rūp vides aizsardzība, lielākā daļa atbildētu apstiprinoši, tomēr jautājums ir – ko saprot ar vides aizsardzību, intervijā aģentūrai LETA pārdomās dalās J. Rozītis. "Vai kā emocionālu skatījumu, kad priecājamies par dzīvniekiem, lūkojamies uz ziedošam pļavām, ejam pastaigāties pa mežu, laivojam pa upi? Cits jautājums ir, ko mēs katrs praktiski darām, lai vides kvalitāte uzlabotos," spriež PDF vadītājs.
Ja cilvēki patiesi domātu par vides aizsardzības jautājumiem, tad, ejot balsot vēlēšanās par kādu partiju, savu balsi atdotu tai, kas solītu gādāt arī par šiem jautājumiem. Vienlaikus gan no Latvijas politiskajām partijām neviena neesot tāda, kurai priekšvēlēšanu programmā būtu aplūkoti vides jautājumi, secina J. Rozītis. Līdz ar to ne Saeimā, ne arī ministrijās nav tādu kā "vides advokātu", un šis jautājums ir palicis otrajā plānā, par ko runā vien vai nu nevalstiskās organizācijas, vai, ja tiek aktualizēti, ja nāk signāli no Eiropas Savienības institūcijām par kādu direktīvu nepildīšanu.
Rodas secinājums, ka cilvēkiem patīk daba un no lēmumu pieņēmējiem netiek prasīts, lai vides jautājumi nonāktu politiskās darba kārtības augšgalā. Daba vairāk tiek uztverta kā atpūta, nevis kā kritērijs, kas nopietni jāuzlūko biznesa modeļu izvēlēs un to attīstībā.
Jautāts, kura sabiedrības grupa ir visizglītotākā vides aizsardzības jautājumos, PDF vadītājs minēja jaunāko paaudzi, jo īpaši to, kas mācās ārpus Latvijas – viņiem zināšanas par šiem jautājumiem ir augstākā līmenī nekā cilvēkiem, kas ir tuvāk pensijas vecumam. Savukārt pozitīvi ir tas, ka par vides aizsardzību jau tiek runāts arī ar pirmsskolas vecuma un skolas vecuma bērniem, kas pēc gadiem 20–30 varētu būt lēmumu pieņēmēji. Vienlaikus gan ir jautājums, kādi tam būs augļi, kad šie bērni pieaugs un patiesi būs lēmumu pieņēmēji – tikai tad varēs spriest par patieso progresu vides aizsardzībā, uzskata J. Rozītis.