Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Intervijā aģentūrai LETA Jansons norādīja, ka visu problēmu pamatā ir sociālekonomisko tiesību nenodrošināšana valstī kopumā.

"Pie tās situācijas, ko mēs redzam ar bērnunamiem, aprūpes centriem, ieslodzījuma vietām, senioriem, taisnīgu atalgojumu un sociālo palīdzību - es teiktu, ka Latvija nav sociāli atbildīga valsts, jo no cilvēktiesību standarta, no minimālo, bet nepieciešamo vajadzību aspekta nav nekā, lai visu varētu nodrošināt," sacīja Jansons.

Viņš pārliecināts, ka iedzīvotāju, tostarp pensionāru sūdzības par nepietiekamu iztikas līdzekļu daudzumu ir pamatotas, jo pie esošajiem ienākumiem bez pabalsta vai kāda cita atbalsta viņu eksistenci ir grūti nosaukt par cilvēka cienīgu.

Jansons ir sašutis par to, ka arī desmit gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) Latvija nav ne soli pietuvojusies vidējam labklājības līmenim savienībā. Viņš pauda, ka raugoties kaut vai no algu viedokļa, secināms, ka ES politikas un principi vai nu tiek nonivelēti, vai netiek ievēroti, vai atstāti valsts pašas rīcības ziņā. Turklāt, ka tas ir valstu pārziņā, tad jārunā par attieksmi pret kopējām Eiropas vērtībām, ko valstis apņēmušās ievērot.

"Ja 40% Latvijā strādā no minimālās algas, tad kaut kas valstī nav kārtībā. Ja 60% pensionāru saņem pensiju līdz 200 eiro, tad man ir jautājums - kā par to var izdzīvot?" pauda Jansons.

Patlaban tiesībsargs neredz iespējas, ka situāciju varētu atrisināt. Viņaprāt, politiķi apņemšanos "risināt" sociālekonomiskos jautājumus nodemonstrēja jau 2011. gada rudenī un 2012. gadā, kad tika pārskatīts Eiropas Sociālās hartas ratifikācijas process un ratificēti tikai hartas deklaratīvie panti.

"Tas parāda, ka gan tajā brīdī, gan arī šobrīd valsts kopumā nav gatava sākt iet sociāli atbildīgas valsts ceļu. Patlaban valdība to pat neapņemas, jo pasaka, ka nevar to izpildīt, un tāpēc arī neratificē," uzsvēra Jansons.