Bērnunamu darbinieki izsaka aizdomas par tirgošanos, ziņo laikraksts "Diena".
Vairāki desmiti Latvijas bērnunamu un internātskolu vadītāju laikrakstam atklājuši vienu un to pašu shēmu, kā juridiski brīvie bērni ar valsts iestāžu gādību tiek savervēti un īsos termiņos nodoti adopcijai uz ASV.
"Atbrauca amerikāņu pāris kopā ar Rīgā nolīgtiem juristiem un bāriņtiesas pārstāvi. Bērnu, kas iepriekš pie viņiem ASV bija viesojies vasarā, stundas vidū izņēma no klases, aizveda turpat pilsētā uz atpūtas kompleksu – parunāties. Vienvārdsakot – sasolīja zelta kalnus: savu istabu un skaistu dzīvi aiz okeāna. Jau nākamajā dienā notika tiesas sēde, kurā šim bērnam ar viņa piekrišanu tika apstiprināta vārda maiņa un noformēta adopcija," laikrakstam atklājis kādas mazpilsētas internātskolas direktors, kurš vēlējās palikt anonīms.
Viņa iestādē mācoties daudz bērnunamu audzēkņu, un viņš varējis vien noraudzīties, kā vairāki cits pēc cita bērni pazūd no sarakstiem. Viņš uzskata, kas tas iespējams vien tāpēc, ka sistēma organizēta valsts līmenī. "Bāriņtiesas neviens nekontrolē, un arī valstij ir izdevīgi atbrīvoties no dzīves pabērnu sloga. Vieglāk ir atdot uz ārzemēm nekā uzturēt. Tā ir bērnu pirkšana-pārdošana," uzskata pedagogs.
Bāreņu biedrības "Saules bērni" pārstāvis Viesturs Alksnītis atklāj, ka Latvijā savu darbību izvērsušas amerikāņu reliģiskās organizācijas, kas organizē bērnu nogādāšanu uz ASV – novērtēšanai: "Tās ir ļoti turīgas draudzes, piemēram, Vasarsvētku, kuru biedri aicina latviešus viesoties pie sevis brīvlaikos. Viņu pārstāvji Latvijā braukā pa bērnunamiem un piedāvā šo iespēju. Kurš gan negrib aizlidot uz ASV? Tiek organizēti pat čarterreisi. Ne jau tāpat vien, bet lai tur uz vietas pierunātu adopcijai un tādējādi nenāktos gadiem gaidīt rindā uz kādu nepazīstamu bērnu."
Visplašāk savu darbību Latvijā izvērsušas divas amerikāņu reliģiskās organizācijas – "New Horizons for Children" (NHFC) un "Project 143". To vietnēs internetā pieejamā informācija liecina, ka darbība koncentrēta galvenokārt Latvijā un Ukrainā, mazāk – Filipīnās. Valstu aprakstos uzsvērts to sliktais ekonomiskais stāvoklis, tā it kā norādot, ka tur dzīvojošajiem bāreņiem neklājas viegli, tāpēc amerikāņu pāri aicināti "pastiept roku, atvērt savu māju un sirdi".
NHFC pārstāve Sandra Zusa laikrakstam skaidroja, ka šī esot bezpeļņas organizācija, kas rīkojoties nesavtīgos nolūkos: "Mēs rīkojam vienīgi viesprogrammas. Adopcija ir otršķirīga, tikai gadījumos, ja bērns un ģimene viens otram ļoti iepatīkas." S. Zusa noliedz V. Alksnīša teikto par atsevišķu čarterreisu organizēšanu uz ASV: "Lai bērniem ērtāka lidošana, nodrošinām vietas tiešā reisā no Rīgas uz Ņujorku, ko veic kāda aviokompānija. Gadu gaitā ar to mums izveidojusies laba sadarbība."
Pēdējo desmit gadu laikā no Latvijas uz AS adoptēti 499 bērni. Līdz ar viesģimeņu programmas kūrētāju darbības izvēršanos īpatsvars audzis pēdējos gados. Pērn uz ASV adoptēti teju 100 bērnu, kas ir puse no kopējā uz ārzemēm adoptēto skaita. Visas ar adopciju saistītās lietas organizē un pārrauga Labklājības ministrija (LM) un pašvaldību paspārnē darbojošās bāriņtiesas, kas ministrijai gan nav pakļautas un savos lēmumos ir neatkarīgas.
LM Bērnu un ģimenes lietu departamenta vecākā referente Ivita Krastiņa noliedz, ka ārzemnieki latviešu bērna adopciju var nokārtot īsākā laika posmā nekā tautieši: "Vietējiem iedzīvotājiem vispirms jāiegūst adoptētāja statuss, bet ārzemju adoptētājiem tas jau ir piešķirts viņu valstī, līdz ar to šis posms izpaliek."
I. Krastiņa atzīst, ka ne visiem ārzemniekiem uz bērniem jāgaida rindā, kurā esot vairāk nekā pustūkstotis gribētāju, – viesģimenes esot priviliģētākas, tāpēc adoptēt var jau nolūkotu bērnu. Savukārt ik palaikam izskanošos pārmetumus, ka bērnu adopcija uz ārzemēm raiti sokoties, pateicoties adoptētāju dāsnajiem maksājumiem, ministrijā noraidīja.