Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vai tā ir vien lielvaru stīvēšanās par stratēģiskām pozīcijām, vai sākums globālai bezkompromisu cīņai? Vai tas starptautiskais atbalsts, uz ko velti cerēja mūsu vectēvi, ir pavisam kaut kas atšķirīgs no tām garantijām, kuras šodien sola NATO 5. pants? Vai nedrošība un saspīlējums drīz pāries, vai vilksies mokoši ilgi, vai varbūt notikumi attīstīsies lavīnveidīgi, sasniedzot mūs ātri un nesagatavotus? Ja notiks kāds no sliktākajiem scenārijiem, kā tas būs? Kur atradīsies katrs no mums, kur būs mums tuvie? Vai zināsim katrs, kas jādara? Vai radīsim sevī spēku pieņemt vispareizāko lēmumu? Vai vispār būs iespēja?

Lai kā gribētos sadzirdēt pārliecinošas atbildes, tās šodien neviens nevar sniegt. Nav vērts meklēt to, ko nevar atrast. Ne Andris Bērziņš, ne Artis Pabriks, ne Raivis Dzintars (kurš, starp citu, raugās uz Latvijas nākotni ar lielu optimismu), ne pat Anderss Fogs Rasmusens nesniegs atbildes, kas iedotu pilnīgu sirdsmieru vai pārliecinošas prognozes par to, kā viss notiks. Vai tas nozīmē, ka šajā situācijā neko nevaram darīt un jāatstāj viss pašplūsmā? Nekādā ziņā! Tieši pretēji. X stunda var pienākt un var nepienākt. Bet šodiena jau ir klāt. Un tā ir mūsu iespēja.

Cilvēku paralizē neziņa par nākotni. Tomēr nezināmā nākotne iestāsies kaut kad vēlāk, bet paralīze izpaužas uzreiz. Tas ir neracionāli un izšķērdīgi. Ja ļausim iedomām par nākotni valdīt pār šodienu, tad nākotni var pazaudēt bez cīņas.

Mums rūp, kas grūtā brīdī notiktu ar mūsu mājām, mūsu tuvajiem, ar mūsu tautu un valsti. Nezinām, kādas izvēles būs aktuālas pēc laika, bet zinām, kā pareizi būtu rīkoties tagad. Pavadīt laiku sirsnīgās sarunās ar tuvajiem, kopā sportot vai apmeklēt muzejus, tā vietā, lai tērētu dzīvi pie TV ekrāna. Audzināt bērnus, stāstīt viņiem latviešu tautas pasakas, dziedāt, mācīt, ko nozīmē savs karogs, sava kultūra, sava valoda... Apņemties vismaz grūtos brīžos nekašķēties par sīkumiem un vairāk labu teikt par savu valsti. Iedvesmot, iedrošināt, nevis pazemot, "zāģēt", atriebties...

Reiz katru rītu braucu no Jelgavas uz Rīgu. Ceļa malā pie kāda ļoti pieticīga, bet kopta nama allaž pacelts Latvijas karogs. Reiz redzēju tur saimniekojam kādu sirmu un staltu kungu. Lai cik pelēka būtu diena un lai kādas ikdienas rūpes nenomāktu, braucot garām kaut kas allaž sasildīja. Reizēm vajag tik maz..., bet šodien, nevis gaidot x stundu.

Lai ar kādiem notikumu pavērsieniem mūs censtos pārsteigt rītdiena, vienmēr būsim tai gatavāki, ja šodien būsim devuši pozitīvo saviem tuvajiem un savai valstij. Neapšaubāmi, ka jāpalielina militārais budžets, jāstiprina zemessardze un jāturas kopā ar NATO, bet jēga tam būs tikai tad, ja mums būs sava lielās – tautas mēroga – ģimenes sajūta. Šī sajūta jau ir, tikai varētu vēlēties vairāk. Visi saprotam, cik svarīgi, lai iespējami lielāka daļa Latvijas krievu justu Latviju tāpat kā mēs, bet pirmais solis ir audzināt šo sajūtu sevī pašos. Tiklīdz sāksim pazaudēt ticību tam, kas mums ir patiesi vērtīgs un ko vērts aizstāvēt, tā zudīs jebkādas iespējas iegūt sabiedrotos.

Dažs varbūt nožēlo, ka mums jābūt "tiem mazajiem", nu kuriem tik maz kas šādos brīžos ir atkarīgs. Tomēr ir otra puse. Daudzi atceras vēsturisko hokeja uzvaru pār lielās Krievijas zvaigžņu komandu Sanktpēterburgā. Artūrs Irbe teica, ka viena šāda mirkļa dēļ ir vērts atdot pusi mūža. Artūrs vārdos ietērpa sajūtu, ko neskaitāmas reizes dažādos apstākļos dažādās situācijās ir jutuši Latvijas cilvēki. Būt skaitliski vai fiziski mazam un tomēr spītīgi un uzticīgi sekot lieliem mērķiem, ir kaut kas tāds, ko "lielie" nevar izbaudīt. Tas viņiem nav dots. Tas dots ir mums.

Pārliecība, ka dari pareizu lietu šodien, dod stipru paļāvību, ka arī rītdiena ausīs gaišās krāsās un sniegs pareizās atbildes. Mēs nezinām, kāda būs Krievija. Mēs nezinām, ciktāl ticēt Rietumiem. Mēs nezinām, ko sagaidīsim no tiem, kas mūsu vidū dzīvo ar naidīgu domu un atriebības alkām. Bet zinām, ka ir latvieši un citu tautību lojāli cilvēki, kam Latvija ir kaut kas ļoti, ļoti dārgs. Tieši tā ir mūsu lielākā bagātība un stiprākais drošības garants.