Smago ar bronzu apkalto melnā granīta plākšņu malas paslēptuvē altārtelpā pamanītas jau remonta laikā vasarā, bet toreiz nav bijis pietiekami daudz cilvēku to izcelšanai. Galu galā tas izdarīts talkā pirms Lāčplēša dienas, stāsta G. Blunavs.
Tad arī atklājies, ka viena no plāksnēm vēsta par ģenerāļa Baloža brigādes veco karavīru un prezidenta Kārļa Ulmaņa dalību 1938. gada 23. maija dievkalpojumā, pieminot kritušos varoņus "pēdējā Rīgas atgūšanas cīņā Latvijas atbrīvošanas karā".
Otrā metru platā un pulētā granīta plāksne nosauc Brīvības cīņās un I pasaules karā kritušo draudzes locekļu vārdus. Izrādās, plāksnes nepieder Rīgas Svētā Jāņa baznīcai, bet gan nelielajām Piņķu un Biķeru draudzēm.
Godināt kritušo piemiņu ar plāksnēm baznīcas sienā ir pieņemts daudzos Eiropas dievnamos, bet padomju okupācijas gados to pastāvēšana bija apdraudēta un bīstama draudzei, norāda G. Blunavs.
Plāksnes baznīcā paslēptas padomju gadu sākumā, tomēr drošu datu par to, kā tas noticis, vēl nav. "Šķiet, vismaz vienas plāksnes paglābšana ir notikusi ar mācītāja Jāņa Liepiņa ziņu, kurš kalpoja Piņķu draudzē jau pirmskara gados, krietni vēlāk kļūstot arī par Rīgas Jāņa draudzes virsmācītāju," stāsta Svētā Jāņa draudzes pārstāvis.
Biķeru baznīcas plāksne vēl ir apskatāma Rīgas Svētā Jāņa baznīcā, bet Piņķu plāksne ir atdota savai draudzei.