Latvija ir mazapdzīvota
"Skaidrs, ka imigrācija būs, jo iedzīvotāji pasaulē ir sadalīti ļoti neproporcionāli. Latvija ir viena no tukšākajām vietām. Varbūt nav pati tukšākā. Mums ir 35 cilvēki uz kvadrātkilometru. Somijā tas skaits ir vēl mazāks – tie ir 15 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet Somijā ir teritorijas, kas nav apdzīvojamas. Latvijā visas teritorijas ir apdzīvojamas.
Kontrastam minēšu vairākas vietas, kas ir blīvi apdzīvotas, piemēram, Singapūrā dzīvo 7000 cilvēku uz kvadrātkilometru, Honkongā – 6000 cilvēku uz kvadrātkilometru, Holandē – 400 cilvēku uz kvadrātkilometru. No skaitļiem varam redzēt, ka Latvija pat Eiropas kontekstā ir mazapdzīvota. Varbūt vēl mazāk apdzīvota ir Mongolija, kur ir 1,7 cilvēki uz kvadrātkilometru."
Iedzīvotāji un zeme
Otra problēma, profesora skatījumā, ir tā, ka iedzīvotāju koncentrācija nav saskaņojama ar apstrādājamo zemi, no kuras mēs visi iztiekam. "Piemēram, Tuvajos Austrumos dzīvo aptuveni tikpat daudz cilvēku, cik Eiropas Savienībā (ES), – nepilns pusmiljards, bet apstrādājamā zeme, kas ir derīga lauksaimniecībai, Tuvajos Austrumos ir 5-8 % no visas teritorijas. Pārējie ir tuksneši un kalni.
Es gribētu to salīdzināt ar Latviju. Ja Latvijā nolīstu mežus, mēs varam apstrādāt visu teritoriju, visus 100 %. Turklāt iedzīvotāju skaits mums ir neliels. Tas nozīmē, ka mums būs iedzīvotāju masas spiediens. Teorētiski tas ir jau tagad. Uz Latviju spiedienu izdara no Tuvajiem Austrumiem.
Lielais Turcijas spiediens
Šodien to dara diplomātiskie dienesti. Piemēram, Turcijas iedzīvotāju skaits ik gadu pieaug par 800-900 tūkstošiem cilvēku. Viņiem vajag šos cilvēkus kaut kur likt. Tāpēc Turcijas valdība ļoti mērķtiecīgi strādā, tajā skaitā Baltijas valstu virzienā. Viņus interesē ne tik daudz Turcijas dalība ES, cik brīvās robežas. Viņiem nepieciešams kanalizēt liekos iedzīvotājus. Latvija ir viens no Turcijas mērķiem šajā ziņā. Jāsaka, ka arī Ķīnai ir tā pati problēma. Arī Ķīna mērķtiecīgi strādā šajā pašā virzienā. Viņi ir konkurenti."
Taivāns uz imigrāciju lūkojas kā uz dabas procesu. "Cilvēks ir dabas daļa. Dabas procesi iet uz izlīdzināšanos. Iedzīvotāji vienmēr ir migrējuši un migrē arī tagad. Mēs paši esam migrācijas liecinieki, piemēram, krievi Latvijas teritorijā ir migrācijas produkts. Tā ka ar migrāciju ir jārēķinās. Tur neko nevar izdarīt. Var cīnīties, var necīnīties. Migrācija vienkārši būs. Mums jādomā, kā mēs dzīvosim tālāk. Tur ir nopietni jautājumi."
Par kādu migrantu daudzumu mēs runājam?
Taivāns piekrīt demogrāfa Ilmāra Meža aplēsēm, ka pēc esošās migrantu dinamikas jau 2050. gadā latvieši būs izteikta minoritāte. Šā gadsimta beigās latvieši būs tādā pašā stāvoklī kā lībieši tagad.
"Nācijas izzušanas process ir milzīgi ātrs. Domāju, ka mūsu bērni dzīvos pavisam citā Latvijā. Tā vairs nebūs tāda Latvija kā tagad. Labākajā gadījumā būs tikai nosaukums Latvija. Latvieši būs tāda sena minoritāte, kā tagad ir lībieši vai moni Taizemē," viņš teica un minēja interesantas laika zīmes.
Vai mēs esam nākamie izmirstošie?
Piemēram, Likteņdārzs iekārtots vecās lībiešu teritorijās, kur latvieši agrāk nedzīvoja. Latviešu mitoloģijas tēli, piemēram, Lāčplēsis, akmeņi, Daugava, Staburags ir saistīts ar lībiešu vietām.
Profesors pauda viedokli, ka Likteņdārza veidotāji klausījuši savai zemapziņai, kas likusi projektu veidot vietā, kas simboliski saistās ar izmirušo lībiešu tautu – nesen mūžībā aizgāja pēdējā lībiešu valodā runājošā sieviete. Simboliskā mūsu Likteņdārza atrašanās vieta varētu signalizēt, ka mēs, latvieši, esam nākamie izmirstošie. "Mūsu nākotne ir izmiršana. Visa situācija ir ļoti nelāga. Man tas ļoti nepatīk. Tur viss ir romantiski, bet tas ir tāds nāves romantisms. Tas nav nekāds optimistiskais romantisms."
Taivāns vērsa uzmanību, ka latviešu meitenes ļoti aktīvi precas ar berberiem un arābiem. "Process notiek ļoti strauji. Tur vairs nebūs latviešu bērnu, jo islāms ļoti direktīvi pieprasa, lai bērni būtu musulmaņi. Parasti tā arī ir, īpaši ja viņi dzīvo kaut kur tur."
Savukārt šeit dzīvojošo jaukto ģimeņu locekļi varētu sarunāties abās vecāku dzimtajās valodās, bet viņu lojalitāte Latvijai laika gaitā varētu samazināties. "Domāju, ka nākamajai paaudzei vairāk būs formāla lojalitāte."
Izšķirošā trešā paaudze
Vienlaikus profesors piekrita, ka ārpus Latvijas dzīvojošo lojalitāte pret dzimteni varētu būt lielāka nekā šeit uz vietas dzīvojošajiem. "Etniskās identitātes izjūta pēc kāda laika saasinās. Bieži vien saka, ka tas notiek trešajā paaudzē. Bet tad jau daudz kas ir zaudēts. Esmu papētījis mūsu emigrāciju – trešajā vai ceturtajā paaudzē identitāte izšķīst un realitātē tās vairs nav un ar to var nerēķināties."
Tieši trešās paaudzes pārstāvji un viņu rīcība var būt bīstama, domājot par Turcijas, Ziemeļāfrikas, Pakistānas un citu valstu imigrantiem Eiropā. "Vectēvs cīnījās par to, lai integrētos, tēvs tā kā būtu integrēts, bet izrādās, ka viņš nav integrēts. Viņš vienalga ir minoritāte – ES sabiedrība viņu nepieņem, jo viņam ir cita ādas krāsa, reliģija, viņš kaut kādā veidā ir citāds. Viņš ir gājis vietējās skolās, runā perfektā vietējā valodā, bet pārējā sabiedrība no viņa turas mazliet par gabalu. Tas izraisa saniknojumu trešajā paaudzē – mazbērnos, kas nereti savas identitātes un vēl vairāk savas pašapliecināšanās meklējumos reanimē sevī islāmu. Reliģija kā identitāte ir spēcīgāka nekā nacionalitāte, etniskā piederība."
Reliģijas būtiskā ietekme
Viņš minēja piemēru – tiklīdz tās somugru tautas, kas 17.-19. gs. dzīvoja starp Igauniju un Somiju, pieņēma pareizticību, jau nākamajā, aiznākamajā paaudzē pazuda viņu iepriekšējais etnoss un viņi kļuva par krieviem. "Reliģija ir ļoti spēcīgs asimilējošs spēks. Tāpēc tie, kas sevi sāk identificēt ar islāmu, nonāk konflikta situācijā ar apkārtējo sabiedrību, kas neatbalsta islāmu un darbojas pēc citiem principiem," viņš teica un skaidroja, ka starp kristietību un islāmu pastāv ļoti liela principu atšķirība.
Piemēram, kristietībā cilvēks, pat visniecīgākais, tiek uzskatīts kā partneris un līdzinieks Dievam, bet islāmā cilvēka partnerība ar Dievu tiek uzskatīta par lielu grēku. Šie principi laika gaitā iestrādājas arī sabiedrībā. Tāpēc patlaban nevar nosaukt nevienu izteikti demokrātisku islāma sabiedrību. Savukārt Latvijā sabiedrība ir izteikti demokrātiska. Ja migrācija būs strauja, konflikts varētu sist augstu vilni.
"Taču, ja tas notiks lēnām, varētu izveidoties nošķirtas kopienas. Mēs jau esam pieraduši pie divām kopienām. Latvieši ir tendēti uz asimilāciju," Taivāns sacīja, piebilstot, ka vēsturē jau bijuši gadījumi, kad migrācijas rezultātā viena tauta iespiežas otras teritorijā un laika gaitā izveido savas kopienas, kas nepakļaujas vietējiem noteikumiem.
Viena no musulmaņu pašizolācijas formām ir saistīta ar sieviešu lakatu hidžābu. "Mēs domājam – tā ir tikai islāma piederības zīme, lai viņas staigā ar lakatiem. Bet lakats nozīmē ļoti daudz. Lakats nozīmē, ka vīrietis, ja vien viņš nav brālis, brālēns vai tuvākais radinieks, nedrīkst lakatā tērptai sievietei tuvoties. Tas attiecas arī uz musulmaņiem. Par eiropiešiem vispār nerunāsim! Ja sievietes nav pieejamas Eiropas vīriešiem (un otrādi), nenotiek kopienu sajaukšanās. Bet šeit nav simetrijas.
Ja vīrietis ir musulmanis, viņa sieva var palikt kristiete vai hinduiste, bet bērni noteikti būs musulmaņi. Protams, viņi būs izolēti no pārējās sabiedrības, viņus nekur īpaši nelaidīs, viņi iekļausies musulmaņu kopienā."
Profesors lēsa, ka laika gaitā musulmaņu slēgtās kopienas Latvijā kļūs arvien lielākas. Turklāt tās ir pašpietiekamas. "Tās (vismaz sākumā) nepieprasa nekādu valsts dalību, pabalstus vai pensijas, viņi sākumā iztiek ar mazumiņu, dzīvo ļoti pieticīgi. Viņu dzīves līmenis nav īpaši augsts," viņš teica un norādīja, ka parasti šajās ģimenēs dzimst daudz bērnu, kuri vecumdienās rūpējas par vecākiem un vecvecākiem.