Akvelīna kopā ar savu ilggadējo kolēģi Juri Kalniņu svētdien, 14. aprīlī, pulksten 17 viesosies Krimuldas Tautas namā ar izrādi "Kāpēc mums jāprecas?". Gan smieklīgi, gan nedaudz smeldzīgi viņi stāstīs par izvēlēm, šaubām un sabiedrībā pieņemto.
– Esi aktrise un nodarbojies arī ar astroloģiju. Kāpēc teātris, un kāpēc astroloģija?
– Patiesībā pie teātra cilvēki nonāk mazvērtības kompleksu mākti. Man droši vien bija tā mazā bērna komplekss, kurš visu laiku gaidīja, ka varēs kāpt uz skatuves un tad viņu neviens netraucēs. Astroloģijas aizmetņi bija jau studiju laikos, bet tas turpinājās tikai pēc gadiem 25, kad es atvēru žurnālu un pēkšņi ieraudzīju sludinājumu, kas aicina mācīties astroloģiju.
Neko neesmu pametusi, joprojām strādāju teātrī, bet astroloģijas mācības man apstiprināja atbildi uz jautājumu, uz kuru es sev jau biju atbildējusi: kāpēc esmu tāda, kāda esmu. Viss slēpjas bērnības pieredzē. Dvēseles piekrīt piedzimt tādā brīdī, lai mums būtu tieši mūsu liktenis līdz kaut kādam laikam. Līdz pienāk mirklis, kad ir iespēja kaut ko mainīt. Šī sapratne man deva daudz lielāku pašapziņas un pašvērtības izjūtu.
Strādājot teātrī, līdz četrdesmit pieciem gadiem manu vārdu īsināja. Kad sāku mācīties astroloģiju, mani neviens nepazina "saīsinātā veidā", tāpēc tad mani sāka saukt pilnā vārdā. Bija grūti pierast. Bija sajūta, ka esmu ieguvusi telpu, elpu un garu ap sevi. Nekas tā īsti nemainījās, tikai iekšējā sajūta bija cita. Tiku galā ar daudzām savām bērnības lietām. Tur nebija problēmu, bet tur bija aizmetņi un priekšstati par to, kā dzīvē jāizturas. Kaut vai tas, kā veidot attiecības ģimenē.
– Vai cilvēkiem paļauties uz to, kā viņu dzīve veidojas pati no sevis, vai tomēr meklēt astrologu palīdzību, lai saprastu sarežģītās situācijas?
– Katrs cilvēks atrod sev padomdevēju. Viens atrod pats sevī, klusumā pasēžot. Vienam varbūt ir nepieciešams psihologs, citam, kuram ir kāda ļoti smaga pieredze, ir vajadzīgs psihoterapeits, vēl kādam vajadzīgs astrologs, bet citam vajadzīgs vienkārši labs draugs, ar kuru izrunāties.
– Vai jūties sevi teātrī piepildījusi?
– Jā! Es, lauku bērns, sapņoju par nokļūšanu "Dailes teātrī". Un tas notika! Esmu ļoti daudz spēlējusi kino lomu, ļoti daudz teātra lomu, kuras aiziet vēsturē. Tātad – jā. Un mūža otrajā pusē atradu vēl kaut ko jaunu, ar ko papildināt sevi. Nevar un nedrīkst sevi salīdzināt ar citu. Nevaru sevi salīdzināt ar Merilu Strīpu, kura arī ir tikai vienā eksemplārā, jo tad būs mazvērtības komplekss, bet savu sapni esmu piepildījusi.
– Piekriti piedalīties jaunas, plaši nezināmas režisores Indras Vaļenieces izrādē "Kāpēc mums jāprecas?", nezinot, kas tur iznāks. Kāpēc?
– Atbilde ir divpusēja. Viena ir šāda – kas tad, ja ne es! Jaunam režisoram ir vajadzīgi aktieri, kuri viņu nepazīst, bet paļaujas uz to, ka kaut kas tur notiks. No otras puses, es to uztvēru kā dāvanu sev jubilejā, jo neizdevās noorganizēt kopā ar kolēģi savu jubilejas izrādi.
– Vai šajā izrādē ieguvi arī kaut ko sev?
– Vispirms jau tīri profesionāli pēc ilgiem laikiem man bija tik ļoti daudz teksta, un es domāju – interesanti, kā tas būs. Bet, tā kā bija ļoti laba cilvēciskā atmosfēra, gan ar režisori, gan ar Juri Kalniņu, ar kuru esam daudz kopā strādājuši, izrādījās, tas nav tik sarežģīti, kā es sākumā baidījos. Un otrs – es tomēr daudz domāju par cilvēku dzīves peripetijām, par šo situāciju, kad mēs esam tādos ļoti labos brieduma gados. Kā tad ir mainīt dzīvi? Mūsu dzīvē mēdz notikt tā, ka tuvi cilvēki aiziet vai nu prom, vai mūžībā.
Kā tad tikt pāri kaut kādiem uzstādījumiem, kā ir pareizi, kā nav pareizi, kā uz to skatīsies apkārtējie. Jo cilvēki rēķinās ar to, kaut gan būtu jārēķinās, vai es nevienam nedaru pāri, vai tas ir labi, jo Dievs mūs mīl un grib, lai mēs būtu laimīgi. Cilvēki, kas dzīvo sērās, paši sev aizliedz būt laimīgiem. Tā ļoti bieži ir – cilvēki netiek galā, neatlaiž situāciju.
– Tev dzīvē ir bijuši sāpīgi un sarežģīti mirkļi. Kā tu ar to esi tikusi galā?
– Akvelīna ir gudra, viņai ir augsta piere, un viņa kopš 12 gadu vecuma slēpj savu pieri. (Smejas.) Lai gan patiesībā tēvs aizliedza nogriezt matus. Laikam es tāda esmu piedzimusi.
Es daudz runāju pati ar sevi, lai saprastu, kas manī notiek. Un vēl lasīju daudz gudru grāmatu, meklējot apstiprinājumu vai uzmundrinājumu. Man ļoti daudz palīdzēja filozofa Senekas grāmatas, kuras ir tīri cilvēcīgi saprotamas.
No psihologa Ļežepjokova grāmatām sapratu – visi mēs esam vienādi, tikai viens to vairāk slēpj, vienam vairāk sāp, bet pārdzīvojumi ir vienādi. Svarīgākais ir nerādīt pasaulei niknu seju, tāpat kā spogulim, jo neko citu kā sevi tur neieraudzīsi. Tieši tāpat nikns cilvēks satiks tikai niknus cilvēkus. Kā mežā sauc, tā atskan.
– Tuvojas pavasaris – grūtākais laiks imunitātei. Vai tev ir kāda recepte, kā uzlabt veselību un garastāvokli?
– Es cenšos dzīvot pieticīgā režīmā. Jo mazāk lieka balasta, jo organisms ir stiprāks. Jebkuras neveselības gadījumā es ieturu atslodzi. Ja man negribas ēst, tātad kaut kas nav kārtībā. Dzīvnieki un mazi bērni taču neēd, ja negrib vai jūtas slikti, bet pieaugušajam šķiet, ka vajag.
Cilvēki saka – rudens un ziemas depresija. Bet kāpēc cilvēki vasarā staigā ar saulesbrillēm? Kāpēc neuzņem gaismu un prieku, bet dzīvo telpās? Iedzīvojamies slimībās, sēžot pie datora un slikti ēdot. No augšas neviens mums to neliek, to darām mēs paši. Kad ir problēmas, vainojam visu pasauli – dakterus, Dievu un vēl nezin ko. Bet neviens nav vainīgs. Dievs nav licis tā dzīvot, to darām mēs paši. Dievs grib, lai mēs būtu laimīgi!