Tāpat kā līdz šim, Fēlikss Ķiģelis itin bieži spēlē koncertus, tagad arī vada ierakstu izdevniecību "Metro Music" un krāj koncertviesu autogrāfus uz sienas "Pauzes" aizskatuvē. Kopš izveidošanas janvārī klubā paguvuši muzicēt "Linga", "Credo", "DFE", Tomass Kleins. Pats F. Ķiģelis Piņķu bijušā restorāna zālē, kas nu rotāta latviešu populārās mūzikas zvaigžņu bildēm, spēlējot trīsdaļīgu koncertu, Liepājas himnu "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" pieteica kā "dziesmu par Babītes novadu".
Veikals vai klubs ar auru?
"Apbružājamies lēnam, pat reklāmu vēl īsti nelaižam," saimnieks komentē kluba dzīves pirmās nedēļas. Patiesi, "Pauzei" vēl nav pat interneta vietnes. Par sarīkojumiem tie, kas nedzīvo Piņķos un neredz afišas uz iestādes durvīm, var uzzināt vien sociālajos tīklos internetā.
"Manuprāt, ir divu veidu klubi," viņš rezumē, jautāts par uzņēmuma izveidošanas iemesliem un misiju. "Visbiežākais variants ir tāds, ka biznesmenis iedod naudu un saka: "Es gribu mūzikas klubu."" Tas aiziet kā biznesa projekts, pēc laika [izveidotāji] klubu pamet, un tas vienkārši aiztaisās ciet. Otra iespēja – telpa, kurā savāc [domubiedru] kopu un kurā ir aura, elpa. "Pauze" veidojas par tādu." Dzirdot piebildi, ka viss tomēr atkarīgs no naudas, viņš nosaka: "Mums ir pieredze. Šovbiznesā tomēr esam ilgi," paužot pārliecību par veiksmi.
Šovbiznesa "anarhists"
Atbildot uz jautājumu, vai joprojām, kādā dažus gadus senā intervijā teiktiem vārdiem, ir "ar visām četrām šovbiznesā", viņš teic, ka visvairāk uzmanības pašlaik velta muzicēšanai, un precizē: "Ja runājam par attieksmi pret [mūzikas industrijas] klasiskām izpausmēm, esmu anarhists. Jaunāko albumu, piemēram, tautai atdevu par velti [ļaujot bez maksas lejupielādēt internetā], uzskatīju, ka "piķis" par to nav jāmaksā. Rezultāti bija lieliski. Un pelnām jau mēs ar koncertiem."
"Pauzi" Fēlikss izveidojis kopā ar sievu Jolantu, kas arī darbojas mūzikas biznesā, bet, kā piebilst, iestādes "kolektīvs kļūst arvien plašāks un plašāks". "Neesam krogs, esam klubs, kur klausīties "dzīvo" mūziku," viņš komentē to, ka "Pauze" atvērta ne katru dienu, bet tikai piektdienās un sestdienās, kad notiek koncerti.
10 gadi Babītes novadā
Gana aktīva ir arī F. Ķiģeļa koncertdzīve. Visnesenākais uznāciens plašākas publikas priekšā bija konkursa "Muzikālā banka" visiecienītāko mākslinieku koncertā. F. Ķiģeļa dziesma "Sapņu pils" gada kopvērtējumā ieguva 13. vietu. "Manīju, ka jaunākie kolēģi internetā sūtīja spamvēstules, aicinot balsot par sevi. Es teicu – džeki, man to nevajag. Ētera laiku dabūjām, un esmu apmierināts," uz viesošanos "bankā" atskatās Fēlikss un atgādina, ka dzīve ir dažādas pieredzes pilna.
"No Liepājas esmu pavisam prom – pilnīgs Babītes novada pārstāvis," mūziķis teic, kad saruna ievirzās par viņa pašreizējo dzīvesvietu. No Piņķiem ir Jolanta, un Fēlikss te dzīvo jau 10 gadus. Jūtoties kā simtprocentīgs vietējais un nevarot sūdzēties arī par pašreizējo novadnieku atbalstu – gan idejisku, gan materiālu.
"Albumam "Starp dimantiem un pelniem" naudu iedeva pašvaldība – arī tāpēc to atdevu par brīvu. Visur pārstāvu Babītes novadu un lepojos ar to." Dzimis liepājnieks, viņš šajās izmaiņās nesaskata neko neparastu. "Mans tētis piedzima Saldū, bet aizgāja uz Liepāju. Es piedzimu Liepājā un aizgāju uz Babītes novadu. Mammas, grupas [mūziķu], mēģinājumu dēļ gribētos biežāk "aizvilkties" uz Liepāju, bet, kā nu ir, tā ir."
Vijoli iesvieda ugunī
Kad Fēliksa tēvs – rokgrupas "Līvi" vadītājs ģitārists Ēriks Ķiģelis – autokatastrofā gāja bojā, Fēliksam bija deviņi gadi, un rūpes par dēla muzikālo izglītošanu uzņēmās māte. "Man nebija izvēles. Jau četru gadu vecumā mani aizveda uz mūzikas skolu un ielika rokās vijoli – tas arī bija viss. Paldies pateicu pēc tam. Bet īstenībā mūzika man sākās 14 gadu vecumā, kad mani atdeva Ainaram Virgam. Mamma satikusi viņu tirgū, Virga jautājis, kā iet Fēliksam. Vijoli iemeta ugunī, ņem rokās ģitāru, māte atbildējusi. Tad ir laiks, noteicis Virga. Pēc nedēļas sāku iet pie viņa skoloties ģitārā un visā pārējā," stāsta Fēlikss.
"Perfekts," viņš raksturo Virgu kā skolotāju: "Viņš mācīja ne tikai "sauso" ģitāru, bet ļoti daudz arī "politiku". Mūziķis kā personība nevar būt tikai instrumentālists. Viņām jābūt [pārliecībai] par to, kas ir mūzikā iekšā; vecākas paaudzes mūziķis tev nodod pieredzi, tu ej tālāk, turpini."
"Šausmīgi nemīlēju vijoli, bet mūzikas skolā mani turēja... Nu tas, ka varēju vienreiz kaut ko nospēlēt un ar to pietika, lai brauktu pārstāvēt skolu konkursā. Domāju, man bija dotības [vijoļspēlē], bet nez kāpēc neinteresēja," Fēlikss atceras skolas gadus. Vai tagad spētu kaut ko nospēlēt uz vijoles? "Domāju, ka ne. Vijole ir visgrūtākais instruments."
Tā spēli sākuši mācīties arī abi Fēliksa jaunākie bērni – četrgadīgā Ieva un sešgadīgais Emīls. Ēriks Ķiģelis juniors (11 gadi) mācās kora klasē. "Mēs, Ķiģeļi, esam dinastija. Bērnu vietā neko nedarīšu, tāpat kā manā vietā neko nedarīja mani vecāki. Bērni var kļūt vienalga par ko – pilotiem, šoferiem, atslēdzniekiem. Bet mūzikas pamats jāzina – lai būtu iespēja izvēlēties," ir pārliecināts tētis.
"Man pašam mūzikas skola nedeva pārāk daudz. Vairāk tādas grupas kā "Līvi", "Credo", Liepājas elpa." Tas, ka, izdzirdot kaut ko, pēkšņi esi "uz pakaļas" un gribas spēlēt pašam? "Tieši tā. Nezinu, varbūt ģenētika, bet tā nu tas sākās – gluži dabiski," atmiņās par laiku, kad pašam bija apmēram tik gadu, cik tagad vecākajam dēlam, kavējas Ķiģeļu dinastijas turpinātājs.
