Baltezerā dzīvojošā aktrise izrādē spēlē «pēckara, skarbas dzīves pieredzējušu sievieti, bet pilnu optimisma». I. Vazdika uzsver, ka šajā izrādē pats galvenais ir aktieru ansamblis: «Visi esam puslīdz vienas paaudzes cilvēki, mums ir vienāda izpratne par aktieru skolu, tāpēc savā starpā ļoti labi saprotamies un šādā kompānijā labi jūtamies. Gandrīz kā ģimene,» saka aktrise. I. Vazdika šajā izrādē ir jaunākā no kolēģiem, bet kopā ar aktieriem Juri Strengu, Olgu Dreģi, Lidiju Pupuri un Leonu Krivānu visi ir Dailes teātra trešās studijas biedri.
Aktrise atklāj, ka vistuvākā un saprotamākā izrāde varētu šķist vecāka gada gājuma cilvēkiem – tiem, kas atceras pagājušos, kolhoza laikus. «Un pārsvarā tie arī nāk uz izrādēm – kas saprot, par ko mēs runājam,» stāsta aktrise.
«Galvenais uzsvars ir likts uz atsevišķu cilvēku dzīvēm. Tie ir cilvēku stāsti, un bija diezgan sarežģīti to visu salikt kopā skatuviskā darbībā,» skaidro I. Vazdika.
Aktrise stāsta, ka režisors pats izlasījis visus Ē. Hānberga stāstus un atlasījis dažus, piemērojot tos konkrētiem aktieriem. «Viņš pats sadalīja lomas – izlēma, kurš būs kurš. Un pēc tam mēģinājumu gaitā mēs tos stāstus centāmies pārveidot darbībā. Mums katram ir kāds nopietns monologs, kas ieskicē tipāžu dzīves. Bet arī tas reizē mijas ar jokiem, lai nekļūtu garlaicīgi. Uzvedums ir samērā vienkāršs, bet primārais ir tiešs kontakts ar publiku. 80% izrādes paiet rokrokā ar publiku, nevis savstarpējos aktieru dialogos. Mēs ņemam skatītājus savā varā un kopā pat dziedam dziesmas,» skatuvisko noskaņojumu atklāj pieredzējusī aktrise.