Intas Dobrājas gleznas ir saturiski un tematiski vienkāršas, detalizēti izstrādātas, tapušas latviešu klasiskajai mākslai raksturīgajā tonāli telpiskās glezniecības tradīcijā.
«Vairāk skatos, nekā gleznoju,» tā savukārt viņa pati teic par darbu lēno tapšanu. «Ilgi sēžu un vērtēju. Palasu avīzi un skatos atkal. Ar pirkstu piesedzu kādu vietu un domāju, vai vajag ko mainīt — pavilkt uz āru, paspilgtināt vai iegleznot dziļāk... Parasti viena bilde top apmēram divus mēnešus.»
Galerijā «Jēkabs» apskatāmie darbi gleznoti laikā no 1971. līdz 2011. gadam, par septiņdesmitajiem vēsta figurāla kompozīcija, nesenāko daiļradi pārstāv ziedi, klusās dabas un akti, ko māksliniecei īpaši patīk gleznot pēdējā laikā. Autore tās dēvē par tēmām, pie kurām patīk atgriezties atkal un atkal. Par vienu no radošās dzīves virzītājspēkiem māksliniece sauc pārmaiņu alkas: pēc tam, kad ilgāku laiku gleznota gaisma, gribas ko ēnaināku, baltie trauki klusajā dabā jānomaina pret tumšāku māla keramiku. Eksperimentus ar noskaņu gleznotāja atļaujas, izvēloties neierastu karmīnzilu fona toni vai klusajā dabā ienesot vēju – liekot ap priekšmetiem «lidot» dažādām sīkām lietiņām, piemēram, pērnruden māju apkārtnē savāktiem pīlādžiem.
Darbi top mājās Skultē – blakus Saulkrastu novada robežai. Bet izstādes, kas notikušas ne vien galerijās, bet arī kultūras namos, skolās un citur visā Latvijā, saskaitīt nez vai varētu arī pati autore.
Māksliniece kopā ar dzīvesbiedru gleznotāju Kārli Dobrāju.
Eksperimentējot ar noskaņu, gleznotāja izvēlas neierastu karmīnzilu fona toni un klusajā dabā ienes vēju – liekot ap priekšmetiem «lidot» dažādām sīkām lietiņām.