Koncertā gaidāmi īpašie viesi, taču Kaspars patur noslēpumā, kas tie būs. Atnāciet – tad arī uzzināsiet! Pirms koncerta viņš piekrīt nelielai sarunai par adventes laiku un vērtībām cilvēka dzīvē. Solokoncerts notiks 3. decembrī plkst. 18.30 Ķekavas Mūzikas skolas koncertzālē.
– Kā dzima ideja par šo solokoncertu? Ko varam tajā gaidīt?
– Pirmais impulss veidot šo koncertu bija tas, ka mani uzrunāja [Latvijas Radio kora diriģents] Sigvards Kļava. Radio koris dzied Sv. Jāņa baznīcā modernu mūziku, bet Sigvards man palūdza uzspēlēt kaut ko senatnīgu. Tāpēc šis projekts man ir kā izaicinājums. Izvilku no saviem krājumiem visu, ko esmu spēlējis gan studējot, gan vēlāk. Savācu diezgan daudz baroka, ne gluži renesanses, bet seno mūziku, kas man jāspēlē kopā ar šo kori.
Veidojot programmu, ieguvu pietiekami nopietnus materiālus. Man nepieciešams atkal sevi iesildīt, un kur gan citur, ja ne savā skolā, savā darbavietā, kur strādāju ar bērniem. Šī ir tā vieta, kur es varētu lieliski parādīt šo programmu klausītājiem.
Tikko biju fenomenālā koncertā Mazajā ģildē, kur spāņu ģitāras spēles virtuozs un perkusionists spēlēja baroka mūziku. Droši vien es nenospēlēšu kā viņi. Bet tas būs mans eksperiments. Spēlēšu Bahu, Gasparu Sansu...
Un ir vēl viens skaņdarbs, ko vēlētos īpaši pieteikt, ko esmu uzrakstījis. Sigvards kādu dienu saka: "Bet tu uzraksti kaut ko korim!" Es paņēmu senu angļu balādi – "Greensleeves", kas pazīstams kā korālis "Kas ir šis bērns", un to uzrakstīju korim un klasiskajai ģitārai. Tikko Sigvards to akceptēja. Tā kā šeit, Ķekavas Mūzikas skolā, man nav iespējas nospēlēt kopā ar kori, uzaicināju pāris cilvēku, kas man palīdzēs uzdziedāt. Negribētu gan atklāt, kas ir šie īpašie viesi.
Šodien vēl no rīta to izspēlējām... Zini, kad lielveikalos sāk spēlēt Ziemassvētku dziesmas, šķiet, kaut kā īpašā svētku sajūta noplicinās, bet kad pats paņem un ieej tajā repertuārā... Tad Ziemassvētki sāk tuvoties. Gaidīšana ir tā lieliskākā...
– Mēs jau tevi uzskatām kā ķekavieti, jo ilgus gadus māci bērniem ģitāras spēli Ķekavas Mūzikas skolā. Vai gaidāmais solokoncerts tieši šeit, Ķekavā, tev ir kas īpašs?
– Noteikti, tas man ir īpašāks. Mums ar Lindu Leen bija diezgan gara koncerttūre, un tajā mēs iekļāvām arī Ķekavu. Tik ilgus gadus strādājot Ķekavā, jūtos gandrīz kā savējais, lai gan dzīvoju Pārdaugavā. Patiešām jūtos kā ķekavietis.
Un vēl viena lieta – kad skolotājs spēlē saviem audzēkņiem, nedod Dievs, kļūdīties. Tas nav viegli, tā ir liela atbildība. Bieži vien man piedāvā spēlēt programmas, kuras citi kolēģi nevar nospēlēt. Esmu kļuvis kā tāds koru ģitārists. 1. decembrī mums ar kori "Kamēr..." bija diska prezentācija, kam uzrakstīju vienu dziesmu.
Protams, kad kāp ārā no savas komforta zonas, tev liekas – kā nu būs? Taču līdz šim pārsvarā ir izdevies. Kāpt uz skatuves un spēlēt ir milzīgs stress un liela atbildība, bet reizē tikpat liels kaifs. Kaifs, kad muzicē un jūties komfortā, – tas ir tāds mirklis, ko ir grūti izskaidrot.
Kad spēlēju ar bendu, mēs varam kaut ko improvizēt un pamainīt, bet ir jārēķinās citam ar citu. Kad spēlēju viens... (Gaisā uzsit knipi.) Es to mirkli varu apstādināt. Esmu valdnieks pār sevi. Tā ir patīkama sajūta, it sevišķi tādam cilvēkam kā es, kurš uz profesionālās skatuves ir darbojies ansambļos. Es pavadu māksliniekus, esmu svētīts strādāt ar ārkārtīgi izciliem māksliniekiem.
– Tavs solokoncerts notiks pirmās adventes svētdienas noskaņā. Ko adventē novēli līdzcilvēkiem?
– Baha, baroka mūzika ir ne tikai garīga un ļoti rimta, bet arī vieš mieru un apcerīgumu. To novēlu, jo mums visiem tā pietrūkst. Mēs skrienam, steidzam nomaksāt rēķinus un bieži vien neaizdomājamies, ka pēc mums taču nepaliks mūsu nomaksātie rēķini. Pēc mums paliks kas cits – tas, ko esam paveikuši. Kā mūziķim būtu ļoti vienkārši ieķeksēt kalendārā koncertu grafiku un spēlēt tikai naudas dēļ, bet vēlos, lai pēc manis paliek kaut kas vairāk. Nevis tikai nopelnītā nauda koncertos.
Katram cilvēkam novēlu padomāt, kas tieši viņam ir Ziemassvētki, – tie nav ne atlaižu bums, pat ne gājiens uz baznīcu, kaut baznīcai manā dzīvē ir liela nozīme. Ziemassvētki ir tas laiks, kad atrodam sevī to ticību un lietas, kas ir svarīgas, un laiku, ko tām veltīt. Ja tas izdodas, tie ir Ziemassvētki.
Prātā nāk mācītāja Jura Rubeņa dievkalpojumā teiktais, ka Ziemassvētki nav tas laiks, kad skrienam pa veikalu, lai nopirktu kādu jēdzīgu vai visbiežāk nejēdzīgu dāvanu. Tas ir laiks, ko mēs veltam saviem mīļajiem.