"Galvenais dzīvē ir bērni un mīlestība," saka Lilija Šica, kura izaudzinājusi sešus bērnus, piecpadsmit mazbērnus un trīspadsmit mazmazbērnus. Viņa pati joprojām ir sparīga – dzied, joko un pie reizes arī uzdejo. Latvijas sabiedrībai vairāk ir zināms viņas dēls, katastrofu medicīnas speciālists Mārtiņš Šics un olimpiskie vicečempioni kamaniņu sportā, mazdēli Juris un Andris Šici. Pašas Lilijas vārds valsts mērogā izskanēja pēc mazbērnu lieliskā starta Vankūveras olimpiādē, kad viņa solīja noaust divas vienādas segas, uz kurām būtu olimpiskie apļi – zils, dzeltens, melns, zaļš un sarkans.
Tāpat Lilija Šica guva ievērību, pirms trim gadiem piedaloties Baltijas vienotības skrējienā "Sirdspuksti Baltijai" un tautastērpā veicot pēdējo kilometru pirms Rīgas. Viņa – Latviešu tautas daiļamata meistare – ir pazīstama arī kā viena no Krimuldas tautas aušanas studijas dibinātājām un ilggadējām vadītājām.
Lilija Šica dzimusi 1920. gada 17. septembrī Bebrenē. Tēvs tad jau miris, un māte, turīga saimnieka meita, palikusi atraitnēs ar trim maziem bērniem. Lilija strādājusi pārmaiņus pie vienas un otras māsas, kas ieprecējušās Rites saimnieku mājā. Gājēju skarbās dzīves dēļ Lilijai mācīties sanācis vairākās skolās – Ritē, Vīgantē un Sunākstē. Karš pārvilcis svītru viņas iecerei mācīties, tāpēc Lilija tikai 1943. gadā iestājās Latvijas Sieviešu nacionālās līgas aušanas skolā Rīgā, kuru ar izcilību pabeidza, kad tā jau saucās Rīgas Tekstilmākslas vidusskola.
Arī tālākā dzīve nav bijusi viegla. Piedzīvotas bēgļu gaitas Kurzemē, pirmā neveiksmīgā laulība, kam seko otra – laimīgā. Taču arī tajā piedzīvotas sāpes, kad noslīka dēls, izmisums, kad Lilija metās liesmās glābt divu jaunāko meitu dzīvības. Meitiņas izglāba, bet pati ieguva nedzīstošas rētas sejā. Pēc bērnu uzaudzināšanas Lilija 14 gadus nostrādāja Murjāņu Sporta internātskolā. 1970. gada izlaiduma klase, kurā mācījās arī tagadējā dzejniece Māra Zālīte, "adoptējusi" Liliju par savu audžumāti.
Grāmatā, kuru Lilija uzrakstījusi pēc savas deviņdesmitās dzimšanas dienas, aprakstītas gan daudzu dzimtu saknes, gan autores jaunība, kas cieši saistīta ar Sēliju un tās ļaudīm. Pēc tam dzīve turpinās Vidzemē, Krimuldas novadā, kur 1948. gadā viņa devās otrajās laulībās. Darbā manāmi senlaicīgi vārdi, īpatnēji teicieni, cilvēki ar savdabīgiem raksturiem. Netrūkst ne bēdīgu, ne jautru notikumu – autore veselīgi mīl jokot, arī par sevi. Unikālajā darbā pēc ieskata dzimtas vēsturē lasāmas mazās Liles, kura ir māsiņa diviem vecākiem brāļiem, pirmās atmiņas. Pēc tam lasītājus sagaida stāsti par pusaudzes gadiem, pirmo mīlestību, ceļu uz laimi un ģimeni. Autore neizslēdz, ka grāmatai varētu būt arī turpinājums – no 1948. gada līdz mūsdienām.
Gandrīz 400 lappušu biezā ilustrētā grāmata iznākusi 1000 eksemplāros un tapusi ar ģimenes atbalstu un finansējumu. Tā veidota sadarbībā ar Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociāciju "Dzīvesstāsts", ilustrēta ar mākslinieces Zandas Zībiņas zīmējumiem un personīgā arhīva fotogrāfijām. Pirmā lasītāju iepazīstināšana ar jauno grāmatu oktobrī notika Sēlijā, Rites Tautas namā, informē Mārtiņš Šics, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieks katastrofu medicīnas jautājumos.