Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pirms lielā koncerta koris gatavojas rūpīgi, stāsta mākslinieciskais vadītājs Kalvis Ozoliņš. Pēdējās divās nedēļās ielikti papildu mēģinājumi, jo citādi iecerēto nespēj paveikt. K. Ozoliņš stāsta, ka koncertpro-gramma veidota divās daļās. "Pirmā ir tautiskāka, ar latviešu tautasdziesmu apdarēm, bet otrā – kardināli pretēja, vieglā žanra mūzika, kur koristi iejutīsies solistu ādā, pavadījumā skanot instrumentālajam ansamblim."

Mākslinieciskais vadītājs stāsta, ka tieši tādā veidā – ar īpašiem koncertiem – ikreiz arī tiek svinētas mazākas vai lielākas jubilejas. Svētku reizēs īpašas tradīcijas gan neesot, tomēr pie izdevības kora dalībnieki vasarās labprāt dodas tuvākos un tālākos ceļojumos.

"Cik nu tā finansiālā rocība atļauj, tad kaut kur izbraucam. Ja nav ne konkursa, ne festivāla, tad vismaz paši mēģinām saorganizēties. Nupat bijām Diendivigaunijā, pirms diviem gadiem Karēlijā. Bet šodien jau viss atduras pret naudu. Brīdī, kad pasaka, ka plānots braukt tur un tur, tad visi gatavi, bet, kā brauciens nāk tuvāk, katram ir savas ikdienas rūpes un problēmas, jāsāk domāt, kas vispār brauks un dziedās," atklāts ir K. Ozoliņš.

Mākslinieciskais vadītājs kopā ar kori ir no 1999. gada un ir pieredzējis, kā šo gadu laikā tas mainās. "Liekas, ka koris ir kļuvis nedaudz elastīgāks. Dziedātāji piekrīt dažādām azartiskām iecerēm un programmām. Kopumā neesam vairs tik vienveidīgi." K. Ozoliņš kora dalībniekus raksturo kā atsaucīgus un darboties gribošus.

"Ir pietiekami drosmīgi parakstīties uz individuāliem solo dziedājumiem, plus vēl runāt kādus tekstus paralēli dziedāšanai. Domāju, ka ne katrs tam piekristu." K. Ozoliņš priecājas par to, ka dalībnieki atrod laiku ne tikai ikdienas mēģinājumiem, bet gatavi pielāgoties arī saspringtākam ritmam, kad tas nepieciešams.

Koristu skaits svārstās no 30 līdz 40, jo ik pa laikam notiek dabiskais atbirums. "Cilvēks piesakās, mēģina, bet saprot, ka nespēj, ka viņam ir citas prioritātes. Protams, vīru varētu būt vairāk, bet tā problēma ir aktuāla daudziem koriem." Vidējais koristu vecums esot aptuveni 40, 45 gadi. O. Ozoliņš pieļauj, ka šobrīd korī nedzied neviens, kurš to būtu darījis jau kopš pirmās pastāvēšanas dienas. "Bet ir daži, kas dzied no 80. gadu sākuma," piebilst kora vadītājs.

Kad K. Ozoliņam vaicā, ar ko jauktais koris "Mārupe" ir īpašs un atšķiras citu Latvijas koru vidū, viņš saka: "Pirmais jau laikam būtu tas, ka mums ir gana vienots kolektīvs. Protams, nav teikts, ka citur tā nav, bet tas man liekas ļoti izteikti."

35 gadu laikā korim izveidojies arī savs fanu pulks. Pārsvarā tie esot koristu ģimenes locekļi un draugi, kas iespēju robežās nelaiž garām nevienu koncertu. "Tie paši tuvākie arī ir lielākie fani," saka K. Ozoliņš.