Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Plauktā aiz direktores rakstāmgalda uz nelielas tāfelītes izlasāms uzmundrinošs sauklis: "Pozitīva domāšana – vienmēr!" Kā daudzkārt šajā intervijā uzsver Dana, viņas vadītais teātris ir ļoti atvērts gan sadarbībai ar citiem Latvijas teātriem, gan plašākas latviešu auditorijas piesaistei. "Mūsu uzdevums ir slāpēt visas politiskās kaislības. Šeit ir vieta mākslai. Ja tam nav ticības, tad nav vērts neko darīt. Ticība zūd pēdējā!"

– Teātri viens aiz otra uzsāk jauno sezonu; tūlīt tā sāksies arī jūsu teātrī. Ar kādām domām un plāniem to sagaidāt?
– Mūsu teātrī sezonu atklāsim 2. oktobrī, un mums ir ļoti daudz plānu, jo teātris svinēs 135 gadu jubileju, kas tiešām ir daudz. Par godu šim notikumam esam ieplānojuši nākt klajā ar teātra jauno vizuālo tēlu – logotipu un ģerboni. Par teātra plāniem diezgan ilgi un skaļi jau esmu runājusi daudzās intervijās. Piemēram, esam ieplānojuši ļoti daudzas pirmizrādes – līdz pat 15 vai 16 jauniestudējumiem.

Taču uzsveru: tie ir plāni, un, protams, nav teikts, ka varēsim visas ieceres pilnībā īstenot. Tādēļ esam pievērsušies papildu spēles laukumiem – eksperimentālajai skatuvei, kas darbosies daudz aktīvāk nekā iepriekšējos gados; Mazā skatuve arī tiks izmantota vairāk. Vērsim vaļā jaunu spēles laukumu ar nosaukumu "Kvartirņiks" ("Dzīvoklis") – tas būs radošais dzīvoklis, kur notiks kamerstila izrādes.

Ja īstenosies visi mūsu plāni, tad nākampavasar atklāsim vēl vienu spēles laukumu ārpus teātra telpām, kur taps eksperimentāli meklējumi. Par underground to gluži nosaukt nevar, bet tas būs kaut kas tāds, ko teātris līdz šim nav uzdrošinājies darīt. Mēs vēlamies būt ļoti mūsdienīgi, runāt ar jaunatni viņu valodā, runāt emocionāli, meklēt un attīstīties dažādos žanros, tādēļ gribam darīt kaut ko tādu, nebaidoties kļūdīties vai pārsteigt kādu.

– Manuprāt, 15 jauniestudējumi sezonā – tas ir ļoti daudz. Vai aktieri to varēs "pacelt"?
– Viss jau ir aprēķināts, lomas sadalītas un grafiki sarakstīti, un visi aktieri par šo ir informēti. Taču vienmēr iespējams mazliet atkāpties no grandioziem mērķiem – es domāju kapacitāti. Galvenais vienmēr ir kvalitāte. Iespējams, kaut ko pārcelsim uz nākamo gadu, bet jebkurā gadījumā izrāde noteikti notiks.

Dzīvosim, redzēsim, sapratīsim. Teātra vadība ir mainījusies, ir jauna komanda, mums ir citi mērķi un redzējums; mēs degam un gribam pārsteigt, mēs gribam būt pamanāmāki, emocionāli piesaistītāki mūsu publikai – gan tagadējai, gan jaunajai. Tādējādi mēs pārbaudām savus spēkus, ticam tiem, bet arī nebaidīsimies kaut ko pārcelt uz nākamo sezonu, ja jutīsim, ka kapacitāte ir pārāk liela.

– Teicāt, ka gribat kļūt pamanāmāki. Vai līdz šim esat bijuši nemanāmi?
– Esam gatavi paši daudz aktīvāk vērties vaļā un aicināt pie mums plašāku publiku. Protams, ideālais, sasniedzamais virsuzdevums – lai Krievu teātris kļūst savējais latviešu publikai. Gribu uzsvērt, ka mēs nedzenamies pakaļ tikai latviešu auditorijai. Nē, mēs esam Krievu teātris, mums ir savi pienākumi pret kultūru, tradīciju vērtību popularizēšanu, pie kā strādājam jau ilgus gadus. Bet mani pārsteidza realitāte – ārpus Latvijas esam daudz spilgtāki, pazīstamāki un atzītāki, nekā mums gribētos būt šeit, dzimtenē. Tādēļ tas ir viens no mūsu mērķiem – Rīgā un Latvijā satuvināties arī ar latviešu auditoriju – kā to dara Nacionālais, Dailes, Valmieras teātris un citi. Gribam kļūt lielāki un draudzīgāki stilā, repertuārā un domāšanā.

– Tas jau ir tas pats integrācijas jautājums, par ko tik daudz tiek runāts.
– Protams. Jo vairāk citu nacionalitāšu cilvēki – ne tikai latvieši, lietuvieši, bet, piemēram, spāņi – nāk pie mums, iepazīst krievu kultūru, mūsu aktierskolas stilu, kas ļoti atšķiras no Eiropas, jo mūsu kultūra kļūst vēlamāka un ieņem lielāku vietu kopējā kultūras dzīvē.

– Jums jau ir bijusi ļoti veiksmīga sadarbība ar vairākiem latviešu režisoriem – šeit izrādes iestudējis Elmārs Seņkovs, Viesturs Kairišs, šosezon tā būs Māra Ķimele; te ir strādājis gan Raimonds Pauls, gan Uldis Marhilēvičs...
– Jā, turklāt mūsu jaunā mākslinieciskā vadītāja Sergeja Golomazova iestudētā izrāde "1900. Leģenda par pianistu" ar Uldi Marhilēviču vienā no galvenajām lomām ir nominēta "Spēlmaņu naktij" kategorijā "Gada labākā mazās formas izrāde", kas mums ir ļoti liels gods un liels prieks teātrim! Tāpat kā tas, ka labākā aktiera balvai izvirzīts aktieris Maksims Busels.

Ja runājam par šādu turpmāku sadarbību – jau teicu, ka mēs esam atvērti dažādiem projektiem un piedāvājumiem. Mums vienmēr ir veidojusies laba sadarbība ar dažādu tautu pārstāvjiem. Taču tas nenozīmē, ka šeit būs izrādes, piemēram, latviski. Jau daudzkārt intervijās esmu uzsvērusi, ka esam krievu teātris, te skan krievu valoda, te ir krievu aktieru skola, spēles stils. Tas ir mūsu pienākums – to popularizēt, un tādēļ mēs eksistējam. Taču mums ir ļoti svarīgi, lai neviens neko nedalītu, jo tas ir teātra uzdevums – slāpēt visas politiskās spēles. Ticu, ka tas ir iespējams; ja nav ticības, tad nav jēgas kaut ko darīt.


Pilnu interviju ar Danu Bjorku lasiet 10. augusta laikrakstā "Kodols".