Šajās dienās dziedātāja kopā ar "Vīnes filharmoniķiem" uzstājas Viļņā, Jūrmalā un Tallinā, pēc tam viņas ceļi vedīs uz Luksemburgu, savukārt jūlija sākumā Elīna piedalīsies festivālā "Klassik unter Sternen", pie kura šūpuļa viņa stāvējusi kopā ar savu dzīvesbiedru – diriģentu Karelu Marku Šišonu. Tomēr savā skrējienā viņa neaizmirst, ka ir sieva un mamma divām burvīgām meitiņām – Katrīnai Luīzei un Kristīnei Sofijai. Un, pat esot prom no Latvijas, Elīnai nepavisam nav vienalga, kas šeit notiek.
– Šovasar Latvijā uzstāsieties divreiz – 20. jūnijā Rīgas festivāla noslēgumā ar "Vīnes filharmoniķiem", pēc tam 9. jūlijā kopā ar saviem skatuves kolēģiem Olgu Peretjatko un Dmitro Popovu. Vai varat dažos vārdos pastāstīt par abiem koncertiem?
– Abi koncerti ir ļoti dažādi savas struktūras un repertuāra ziņā. Pirmais ir simfoniskās mūzikas koncerts, kurā es dziedu piecas Gustava Mālera dziesmas tikai koncerta vienā daļā. Otrs ir galā koncerts, kurā kopā ar maniem draugiem un kolēģiem atskaņosim populāras operu ārijas un duetus, bet koncerta noslēgumā vienosimies kopīgā medley.
– Ja vispār to iespējams definēt – kādas ir jūsu izjūtas, gatavojoties koncertiem Latvijā? Un kāda ir mūsu publika salīdzinājumā ar, piemēram, Austrijas vai Ņujorkas klausītājiem?
– Es nekad nesalīdzinu publiku. Man katra publika ir unikāla, un katrai es uzstājos ar simtprocentīgu atdevi. Man visas publikas ir mīļas jau ar to faktu, ka ir atnākušas tieši uz to koncertu, kurā piedalos arī es. Līdz ar to es vienmēr esmu satraukta un saviļņota un gribu attaisnot cerības un uzrunāt klausītāju ar savu balsi un savām emocijām.
– Ņemot vērā to, cik pasaulē ir daudz izcilu mūziķu, kuri nākuši tieši no Latvijas, vai varam sevi saukt par mūzikas lielvalsti? Un ar ko, jūsuprāt, izskaidrojams tas, ka mums ir tik daudz izcilību mūzikā?
– Nemācēšu atbildēt, kā šo fenomenu izskaidrot. Bet varbūt tieši tas arī ir brīnišķīgi. Vai mēs zinām, kāpēc tieši Austrijā vai Anglijā dzīvoja, rakstīja un komponēja tik daudz pasaules mēroga ģēniju? (Smaida.)
Elīna bieži koncertē kopā ar dzīvesbiedru – diriģentu Karelu Marku Šišonu.
Jāņi un dzimtā valoda
– Pa vidu starp abiem jūsu koncertiem būs saulgrieži un Jāņi. Kuri no šiem svētkiem jums šķiet tuvāki, un vai ir kādas īpašas tradīcijas, ko cenšaties ievērot, esot gan šeit, gan arī ārpus Latvijas?
– Tā ir sagadījies, ka gandrīz visus gadus šajā laikā aktīvi koncertēju. Esmu bijusi arī viena, viesnīcā gaidot nākamās dienas koncertu, un esmu arī dziedājusi tieši 23. jūnija vakarā. Ne visur pasaulē Jāņi tiek svinēti. Bet Līgo vakarā, ja ir brīvs, tomēr cenšos kaut vai simboliski attaisīt pudeli alus, apēst kādu desiņu un siera gabaliņu. Pārlēkt pāri svecei, ja nav ugunskura, un apsveikt līgotājus kaut vai ar īsziņu.
– Vai arī savām meitām un dzīvesbiedram (diriģents Karels Marks Šišons – U.G.) esat mācījusi šīs tradīcijas? Varbūt ir kopīgas lietas, ko darāt Jāņu dienas vakarā? Piemēram, vainagu pīšana, pīrāgu cepšana, pirtī iešana...
– Man pīrāgu cepšana vairāk asociējas ar Ziemassvētkiem. (Smejas.) Un īstā lauku pirtī neesmu bijusi gadus divdesmit... diemžēl. Šogad būsim Spānijā, jo mans skolotājs būs blakus pilsētiņā ar meistarklasēm, un es arī pastrādāšu kopā ar viņu. Šeit 23. jūnija vakarā cilvēki sanāk jūras krastā, dedzina ugunskurus un bērni laiž gaisā sveču laternas. Tāda kopā pabūšanas iespēja.
– Mazliet ķecerīgs jautājums: kāda mūsu operzvaigzne savulaik diezgan strikti teica, ka savai meitai nemācīs latviešu valodu, jo viņas meita nekad nedzīvos Latvijā. Kāda ir jūsu attieksme pret latviskuma saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm, it īpaši laikā, kad atkal ir sākušās kaislības ap latviešu valodu?
– Iespēju robežās cenšos ar meitām runāt latviski, bet bieži esmu nedēļām ilgi prom, un tad viņu ikdienā ir citas valodas. Mūsu vecākajai meitai ir brīnišķīgi krustvecāki – Gunda un Juris Vaivodi, viņi pumpē iekšā visu latvisko. Tiek arī mazajai. Bet vienlaikus es esmu arī reāliste. Meitu galvenā vide pašlaik ir angļu un spāņu valoda. Apciemojot opi, viņas Latvijā dzird latviešu valodu, sarunājas ar brālēniem vai opi, kā māk, un es zinu – ja meitas izdomās, ka grib dzīvot Latvijā, valodu iemācīsies.
Koncerti un paaudzes
– Dažas dienas pirms otrā Latvijas koncerta būsiet savos festivālos "Klassik unter Sternen" un "Klassik in den Alpen", kas, šķiet, jau kļuvuši par skaistu tradīciju. Vai šie festivāli ir kāda jūsu sapņa piepildījums, un kālab tos rīkojat, ja jums jau tāpat ir milzīga slodze?
– Šie festivāli man ir ļoti tuvi, jo "Klassik unter Sternen" ir mans un mana vīra pirmais "bērniņš". To kopjam jau vienpadsmito gadu un šogad atkal paplašināsim ar jaunām idejām. Festivālu ideja ir ne tikai iepazīstināt publiku ar mazāk vai nemaz nedzirdētiem māksliniekiem, bet meklēt un atbalstīt, dot iespēju strādāt ar profesionālu orķestri arī jauniem un talantīgiem austriešu dziedātājiem. Domājam, ka varbūt ar laiku būs iespējams atklāt akadēmiju vai vismaz kursus jaunajiem dziedātājiem.
– Pirms pāris gadiem jums bija brīnišķīga sadarbība ar Raimondu Paulu – ierakstījāt lielisku albumu "Baltās paslēpes", bija arī koncerts. Vai esat domājusi, ka varētu kādreiz piedalīties vēl kādā projektā, kas gluži nav saistīts ar klasisko mūziku, piemēram, sadziedāties ar kādu pasaulslavenu rokzvaigzni vai tamlīdzīgi?
– Ja atradīsies atbilstošs partneris, kāpēc ne? (Smejas.) Lai gan – vai kāds jebkad varēs pārspēt Maestro? Man šis mūsu projekts vienmēr būs kaut kas ļoti īpašs un tuvs. Tieši tāpēc, ka tas notika tad, kad notika, un tāpēc, ka vispār notika. Es atceros Maestro tik ilgi, cik ilgi vispār atceros sevi. Kā klausītāja, kā cilvēks, kas dienām dzīvoja pa teātriem, kamēr tika gatavotas lugas ar viņa mūziku. Bet dziedāt dziesmas, ko viņš sarakstījis man, – tas pārspēj jebko! Kaut ko tādu atkārtot nav iespējams. Varbūt kaut ko citādāku, kādreiz...
Pirms diviem gadiem Elīna kopā ar Maestro Raimondu Paulu ierakstīja CD “Baltās paslēpes”. “Dziedāt dziesmas, ko viņš sarakstījis man, – tas pārspēj jebko,” saka dziedātāja.
– Daudzas jūsu kolēģes pamazām sāk nodot savas zināšanas jaunajiem dziedātājiem. Vai arī jums ir šāda pieredze un vēlme darīt ko līdzīgu?
– Jā, man ir vairāki studenti, ar kuriem strādāju. Vadu šad un tad meistarklases. Man ļoti patīk šis process, lai gan domāju, ka pavisam aktīvi tam pievērsīšos vēlāk, kad pati tik aktīvi vairs nedziedāšu. Mani tomēr nogurdina ilgstoša runāšana.
– Jūnija sākumā Dzintaru koncertzālē izskanēja prestižais Hansa Gabora Belvederes jauno operdziedātāju konkurss. Savulaik tajā esat piedalījusies arī jūs. Ko tas jums deva?
– Tas aizveda mani līdz pirmajam angažementam ar Meiningenas teātri 1999. gadā, kad uzsāku savu profesionālo ceļu. Šis konkurss ir mākslinieku "fabrika", un šajā koncertā galvenais nav uzvarēt, bet tikt līdz pusfinālam, jo tieši tur jaunos dziedātājus sāk "zvejot" aģenti un teātri.
– Varbūt esat Latvijā kādā koncertā vai operas izrādē dzirdējusi jaunu mākslinieku, kuram varētu pareģot ceļu uz pasaules skatuvēm un kuram būtu vērts pievērst uzmanību? No kā vispār šāds veiksmes stāsts ir atkarīgs?
– Tikai talants vien diemžēl vēl negarantē pasaules ceļu. Jābūt stiprai nervu sistēmai, disciplīnai, darbaspējām, sakritībām, nejaušībām, galu galā – likteņa pirkstam.
– Un kas būtu jāņem vērā jaunietim, kurš tomēr izvēlas iet droši vien visai ērkšķaino ceļu uz atzīšanu un iespējamo pasaules slavu?
– Godīgi sakot, nemācēšu pateikt. Katrs jaunais ir personība. Citam jāmācās sevi vairāk pasniegt, citam – tehnika, vēl kādam pareizi jānovada ambīcijas. Varbūt vienkārši godīgi pašam sev jāpasaka, kāpēc gribi šo profesiju – slavas, mūzikas vai vienkārši iekšējas nepieciešamības dēļ.
Savs varonis jāmīl
– Nesen medijos izskanēja ziņa, ka jūsu repertuārs papildinājies ar Dalilas lomu Sensānsa operā "Samsons un Dalila", kas jaunajā sezonā skanēs arī Ņujorkas "Metropolitan" operā. Kā jaunas lomas pie jums atnāk – izvēlaties pati, tās piedāvā opernami un aģenti?
– To pasaka mana dziedamā balss, mana iekšējā intuitīvā balss un mana pārliecība, ka esmu tam gatava. Man ir ļoti svarīgi saprast un sajust kādas lomas psiholoģiju. Un būt pārliecinātai, ka to jūtu un varu attaisnot.
Elīnas repertuāru papildinājusi Dalilas loma Sensānsa operā “Samsons un Dalila”. Nākamsezon viņa savas varones likteni izdziedās “Metropolitan” operā kopā ar franču tenoru Roberto Alanju.
– Un kurā brīdī saprotat – jā, esmu šai lomai gatava fiziski, vokāli un psiholoģiski? Vai kādreiz esat atteikusies no lomas, ja tā nav šķitusi piemērota?
– Jā, atteicos no lomas Riharda Štrausa operā "Ariadne aus Naxus", jo partija man vokāli nederēja. Bet fiziski vai psiholoģiski esmu gatava visam. Un, ja nav pietiekama fiziskā kondīcija, to trenēju – gan pirms lomas, gan tās dziedāšanas laikā. Piemēram, gatavojot "Metropolitan" Karmenu, katru dienu skrēju astoņus kilometrus, vienalga – izrādes dienā vai nākamajā dienā pēc tās. Man bija svarīgi, ka varu dejot un dziedāt, un kustēties, un man netrūkst elpas. Laikam toreiz biju savas dzīves labākajā fiziskajā formā. (Smejas.)
– Kad gatavojat lomu, vai kļūstat par tās "advokāti" un cenšaties izpētīt pieejamos vēsturiskos un citus materiālus? Ja jā, kas ir bijis interesantākais vai neparastākais, ko izdevies uzzināt?
– Esmu instruments režisora, libretista un komponista rokās. Man, protams, ir interesanti palasīt literatūru vai paskatīties kādu filmu par konkrēto tēmu, bet esmu ansambļa cilvēks, tāpēc man ir interesanti un svarīgi sastrādāties ar kolēģiem, veidot psiholoģiskas attiecības ar partneriem uz skatuves. Galvenais, lai režisors var man izstāstīt, kāpēc man kas jādara, ja nav šī pirmā intuitīvā reakcija.
– Vai domājat par to, kas jums pašai ir kopīgs (vai otrādi) ar varoni, un cik tajā drīkstat ielikt no sevis?
– Es ceru un domāju, ka man ir izdevies būt ļoti dažādai – kaut vai tāpēc, ka esmu spēlējusi gan zēnus, gan meitenes, gan sievietes. Un, esot uz skatuves, es nekad nedomāju, ko Elīna tagad darītu. Esmu vienīgi un tikai tas tēls, kas klausās, ko viņam saka partneris, kas reaģē uz to, ko mūzika pasaka priekšā. Ceru, ka skatītājs neredz "atkal Garanču uz skatuves", bet Santucu, Eboli, Dalilu vai kādreiz Oktaviānu un Karmenu.
– Operdziedātājam savs atveidojamais varonis ir jāmīl?
– Protams! Ja loma nepatīk un varonis nepatīk, kā lai viņu nospēlē? Arī ļaunos tēlus ir jāmīl spēlēt.
– Operdziedātāju repertuārs ar gadiem mainās. Vai ir mīļas lomas, no kurām esat atvadījusies uz visiem laikiem, un to vietā parādījušās jaunas un mīļas varones?
– Man nav tādu lomu, no kurām bijis žēl atvadīties. Ja tā būtu bijis, es tās vēl joprojām dziedātu. Esmu beigusi dziedāt vairākas partijas, jo jutu, ka esmu tajās pateikusi visu, ko gribēju, varēju un mācēju. Tikai atkārtot kaut ko man ir garlaicīgi. Man nepieciešamas jaunas virsotnes, uz kurām tiekties. Mainot repertuāru, pašlaik man ir pilnīgs eiforijas stāvoklis, jo visas partijas – Santuca, Eboli, Dalila, pavisam drīz Amnerisa vai Kundri – ir dramatiskā mecosoprāna medusmaize. (Smaida.)
Titullomu Bizē operā “Karmena” Elīna Garanča pirmoreiz dziedāja Latvijas Nacionālajā operā 2009. gadā. Tieši ar šo lomu dziedātāja ieguva pasaules slavu.
Dzīve kā periodu virkne
– Bez tā, ka esat operdziedātāja un māksliniece, esat arī sieviete, sieva un mamma... Cik daudz laika ikdienas skrējienā un darbos atrodat šīm lietām, kad gribat atvilkt elpu un būt vienkārši Elīna?
– Man dzīve ir sakārtota periodos. Ir aktīvais darba periods, kad maksimāli tikai strādāju. Tad lielākoties esmu viena ceļā, un ir mēģinājumi, intervijas, tikšanās, fotosesijas. Strādāju pa četrpadsmit un pat sešpadsmit stundām dienā. Un tad ir atpūtas periodi, kad esmu mājās ar ģimeni, ar bērniem, ar draugiem, kad gatavoju, eju uz parkiem vai skatos multenes kopā ar meitām.
Visu vienlaikus pavilkt es nevaru, jo simtprocentīgi nododos tam, ko tajā mirklī daru. Lai gan, protams, ir arī tādas nedēļas, kad mēģinājumi rit, meitenes ir pie manis, un tad es ceļos sešos no rīta, lai atbildētu uz e-pastiem, gatavoju brokastis, skrienu uz mēģinājumu, pēc tam kāda intervija, mājupceļā ieskrienu nopirkt kaut ko pusdienām, kādu stundu pavadu ar meitenēm, tad vakara mēģinājums, tad mājās meitenes lieku vannā un taisu vakariņas... Un, kad visi guļ, vēl kaut ko piekopju, izgludinu vai pamācos. Pilnīgi normāla ikdiena – kā jebkurai strādājošai mammai.
– Jums ar dzīvesbiedru ir divas meitas. Kādu ceļu viņām novēlētu, un vai mēģināsiet ietekmēt viņu izvēli, ja kāda izvēlēsies iet pa mākslas ceļu?
– Nemāku vēl atbildēt. Mākslinieka ceļš viņām būtu ļoti smags, jo viņas salīdzinās ar mums – tāpat kā kādreiz mani salīdzināja ar mammu [vokālā pedagoģe Anita Garanča – U.G.], tikai tagad ar medijiem, "Youtube" un tā tālāk, un tas būs vēl smagāk.
– Kāds jūsu kolēģis, ko ceļi arī aizveduši pasaulē, reiz intervijā teica, ka iztēlojas, kā savas vecumdienas pavada Latvijā, dzīvojot jūras krastā un dārzā audzējot rozes. Vai esat domājusi par atgriešanos Latvijā?
– Es tā īsti savā iekšienē nemaz neesmu pametusi Latviju, jo regulāri esmu šeit. Lielākoties gan izvēlos ierasties inkognito, jo, atskaitot tēti, neviens īsti nezina, esmu vai neesmu. (Smaida.)
Mājās Rīgā gribu atpūsties un pabūt ar ģimeni, tikai ar tuvākajiem draugiem; sabiedrības uzmanības man pietiek visur citur. Kur būšu pēc desmit, divdesmit gadiem, nezinu. Varbūt sēdēšu kaut kur mājās, kopšu dārzu, un man būs trīs suņi un astoņi kaķi, varbūt mētāšos pa pasauli ar meistarklasēm vai dziedāšu kamermūzikas vakaros...