Par gaidāmajām pārmaiņām Jānis vairāk sola runāt pēc pilntiesīgas stāšanās amatā, taču sarunas gaitā vairākkārt uzsver, ka ir evolūcijas, nevis revolūcijas piekritējs.
– Vai vēl atceries, kāda bija pirmā doma, uzzinot, ka esi uzvarējis konkursā un ieguvis šo amatu?
– Vēl oficiāli neesmu amatā, šo vietu ieņemšu no 27. jūnija. Pagaidām esmu pilnīgi normāls aktieris un režisors ar saviem pienākumiem un tiesībām šajā teātrī un to arī daru – spēlēju izrādēs. (Smaida.)
Pirmā doma? Kad mani apstiprināja, gluži tāda frāze kā Valsts prezidentam Vējoņa kungam man galvā nenāca, bet prātā iešāvās: opā, nu būs jāsāk spēlēt nopietni! Līdz apstiprināšanai amatā bija teorētiskas lietas, ko redzēju, ko biju izvirzījis kā vīzijas, sapņus un redzējumu, problēmas novērtējumu un vīziju, kā to varētu risināt. Nu būs jāķeras pie praktiskiem darbiem.
– Kas būs tavs pirmais praktiskais darbs 27. jūnijā?
– Noteikti – parakstīt visus dokumentus, kas jādara jebkuram vadītājam, kurš stājas amatā. Jau visur esmu teicis, ka pirmais nopietnais darbs būs no jauna iepazīties ar trupu, ar administratīvo aparātu, ar cehiem. Ja līdz šim brīdim mūsu attiecības zināmā mērā bija skaidras, kur ir mana atbildība un pienākumi, tagad tas mainīsies, līdz ar to, protams, mainīsies arī komunikācijas kultūra un arī pati komunikācija. Vienkārši nāksies iepazīties no jauna, saprast, kas es esmu un kas ir mani pienākumi.
– Iegūtā ekonomista izglītība noteikti ir liels pluss šim amatam. Kas vēl tev varētu nākt par labu, kas – traucēt šajā amatā?
– Par labu noteikti nāk tas, ka desmit gadus esmu bijis teātrī un tiešām esmu bijis noslogots aktieris. Esmu strādājis, ja tā drīkst teikt, melnu muti, no rīta līdz vakaram, esmu iepazinis dažādus teātra stilus, dažādas teātra valodas, režisorus un scenogrāfus dažādos spēles laukumos. Un tieši tikpat daudz esmu strādājis arī ārpus teātra dažādos papilddarbos – gan iestudējumos, gan reklāmās, arī kino. Līdz ar to man nav sveša ar mūsu profesiju un ar mūsu – lai cik jocīgi tas skanētu – ražoto produktu saistītā lauka aptveršana.
Protams, arī ekonomista izglītība un darba pieredze šajā laukā – gan valsts iestādēs, gan privātajā sektorā – nāk tikai par labu.
– Un trūkumi?
– Noteikti tas pats, par ko citi šausminās, – pieļauju, ka mans vecums (Jānim ir 39 gadi – U.G.). (Smaida.) Kā zināms, pieredze nāk tikai darot un ar gadiem. Protams, mana pieredze varēja būt lielāka, lai tā pavisam droši varētu startēt, bet arī šis jautājums ir sakārtots, jo viens no maniem noteikumiem bija – ja es šeit sāku strādāt, izpilddirektors (Ojārs Rubenis – U.G.) vismaz uz teātra 100. sezonu paliek savā amatā, jo, objektīvi vērtējot, nākamā ir viņa sezona – tā ir viņa sastādīta, tā ir viņa vīzija, un tie ir viņa iesāktie darbi. Un būtu vājprātīgi apturēt šos darbus pusdarītus, jo teātra 100. jubilejas sezona ir nozīmīga gan teātrim, gan valstij un sabiedrībai kopumā. Līdz ar to tas būtu nejēdzīgi, ja jauns, zaļš gurķis lēktu iekšā un sāktu te kaut ko...
Tāpēc esam vienojušies, ka vienu lielu darba apjomu tomēr veiks Ojārs. Protams, daļu funkciju pārņemšu es, un iespējams, ka jau nākamās sezonas beigās darīšu visu.
– Vai atceries teicienu par jaunu slotu, kas tīri slauka?
– Protams, to droši vien visi zemapziņā gaida, bet – visas slotas jau nav vienādas. (Smaida.)
Pilnu interviju ar Jāni Vimbu lasiet 5. jūnija laikrakstā "Kodols".
06.06.2018 15:50
Latvijas Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba: Visas jaunās slotas nav vienādas!
Autors Una Griškeviča
publicitātes
Jaunajam Latvijas Nacionālā teātra direktoram Jānim Vimbam, kuru līdz šim pazinām kā lielisku aktieri un arī režisoru, šis ir saspringts laiks, lai gan oficiāli jaunajā amatā viņš stāsies pēc dažām nedēļām – 27. jūnijā. Līdz tam viņam jāpārdzīvo neskaitāmas intervijas, jāuzklausa kolēģu apsveikumi un dažkārt arī pa labsirdīgi zobgalīgai piezīmei, kā arī jānospēlē lomas jau iesāktajās izrādēs.