"Es biju puika, kam patika futbols un visādas vīrišķīgas rotaļas," šodien atceras dzejnieks. Dzeja tikmēr bijusi absolūti intīma un nevienam nerādāma nodarbošanās.
– Kā šodien jūtas dzejnieks Edvīns Raups?
– Tā ir grūti formulējama sajūta. Lielāko daļu sava mūža, īpaši jaunībā, neesmu izjutis neko tādu, ko sauc par dzejnieka misijas apziņu. Vēlāk, kad jau plūcu pirmos atzinības augļus un uz ielas kāds mani nosauca par dzejnieku, pat varēju apvainoties, jo vidē, kur augu, dzejnieka vārds raisīja skepsi.
– Vai tagad kaut kas ir būtiski mainījies?
– Tagad ir citi iemesli un citi apstākļi. Tolaik, kad sāku, mums vēl nebija savas valsts. Neatkarības atjaunošana ir lūzumpunkts, kas izmainīja sajūtas. Justies kā dzejniekam nav gluži tas pats, kas justies labam šoferim. Ne jau tikai tad tu esi dzejnieks, kad raksti. Mana 50 gadu pieredze liecina, ka ir daži tādi, kas spēlē šo dzejnieka lomu un kam tas veiksmīgi izdodas, un daudzi viņus arī uzskata par dzejniekiem.
Protams, ārkārtīgi banāli būtu runāt pat tēmu, ka šobrīd dzejnieks ar savu darbu nevar nopelnīt iztikšanai. Vai kādreiz ir bijis citādi? Atceros, padomju laikos bija gan, bet ne visiem. Vai citādi ir Amerikā, Vācijā? Ja tu esi saņēmis valsts līmeņa apbalvojumus, tad, iespējams, ir.
Atceros, mēs, dzejnieku paaudze, kas piedzīvoja padomju laikus un iegāja Latvijas "jaunajā" kapitālismā, kas bija apliecinājusi sevi dzejā, pirmoreiz tiekoties ar ārzemju kolēģiem Rakstnieku mājā Visbijā, jutāmies lepni, ka neesam nekādi amatieri kā viņi, bet gan "tīrie" dzejnieki, jo nodarbojāmies tikai ar dzejas rakstīšanu. Acīmredzot to varēja atļauties tikai Padomju Savienībā, un tam ir savi plusi un mīnusi. Atzīti Rietumu dzejnieki – advokāti, juristi un citu profesiju pārstāvji – strādā katrs savā profesijā, reizi gadā brauc uz tulkotāju namiem un raksta tur.
– Vai pašlaik arī rakstāt dzejoļus?
– Es pašreiz joprojām esmu dzejnieks. Sieva arī tā domā. (Smejas.) Protams, nav vairs tās intensitātes, kas bija pirms 20 gadiem. Bet es strādāju. Kultūrkapitāla fonds man ir piešķīris stipendiju jauna dzejoļa krājuma izveidei. Šobrīd top šī grāmata.
– Kas ir dzejnieks, un kādam tam vajadzētu būt?
– Vispārpieņemti kritēriji ir zuduši, ne tikai dzejā. Kādreiz, lai tiktu pie grāmatas, bija ļoti, ļoti jācīnās un jāpierāda sevi. Tagad tiešām katrs, kam ir nauda, var to izdarīt. Vai tas ir labi vai slikti – grūti teikt. Tā ir pašizpausme, un mums šajā jomā ir brīvība. Tomēr ar brīvību ir jāuzmanās – mēs ātri vien zaudējam vērtību sistēmu un degradējamies daudz ātrāk, nekā gribētu. Turklāt jaunajiem cilvēkiem, pastāvot šai pārprastajai brīvības sajūtai, bieži vien nav iekšējās cenzūras.
– No spāņu un portugāļu valodas esat atdzejojis un tulkojis O. Pasa, H. Kortasāra, H. L. Borhesa, P. Koelju darbus. Vai tulkošana "nenokauj" dzejnieku?
– Dzejnieku nevar nokaut nekas. (Smejas.) Viņš ir! Var traucēt, protams. Var kaitināt... Drīzāk otrādi – dzejnieks nokaus tos blakus apstākļus, kas viņam traucē rakstīt. Dzejnieki visās pasaules malās bieži ir ļoti trūcīgi. Ar savu dzīvesveidu, savu attieksmi pret pasauli viņi pilnībā iznīcina iespēju materiāli nodrošināt sevi. Varētu teikt arī tā – dzejnieks ir kapitālismam neatbilstošs elements. Bet, ja Tas Kungs, visaugstākais spēks, ir ļāvis viņam izdzīvot kādu laiku, cilvēks transformējas un no uzkrātās pieredzes mācās.
– 2012. gads, latviešu dzeja – kāda tā ir? Vai varat raksturot dzeju kā parādību?
– Latviešu dzeja joprojām ir ļoti spēcīga dzeja. Te ir vairāki faktori: esam maza nācija, un ir ļoti jācīnās, lai saglabātu savu identitāti. Tomēr mani iepriecina fakts, ka ir pietiekami daudz dzejnieku, kas ir izveidojuši atjaunotās Latvijas dzejas platformu, jo 90. gadu juku laikos jaunās paaudzes dzejā vispār nebija.
Svaigas asinis nenāca, cilvēki bija apmulsuši. Vidējā paaudze vairs nespēja pa vecam, bet pa jaunam nemācēja, savukārt jaunieši bija tā apmulsuši no brīvības, ka viņi vispār neko nesaprata, nezināja, ko un kā darīt. Patriotiskie ideāli ātri sabruka, notika vilšanās valdībā, daudziem – arī valstī, un dzejā iestājās liels klusuma periods. Bet talanti nepazūd. Ar laiku cilvēkos izkristalizējas dzīves pozīcija par sabiedrību.
– Kā jauniešos nostiprināt cerību un drošību par nākotni savā zemē?
– Svarīga ir kultūrpolitika, kā jaunos talantus atbalstīt. Visus šos gadus kultūrpolitika bijusi sāpju bērns. Iekšējā sajūta man liek domāt, ka ačgārnas, nepareizas ir bijušas kultūras un izglītības pamatnostādnes, kas neprata parādīt, ka neatkarīga Latvija ir vērtība, ko nozīmē valsts, kas ir patriotisms, kāpēc daudzi te tik ilgu laiku cīnījās pret padomju varu. Absolūtais materiālisms nokauj jebkādu domāšanu.
Mums ir jākultivē, jāattīsta tās īpašības, kas mums jau ir: nacionālā pašapziņa, patriotisms, latvietība. Dzīdamies pakaļ Amerikas un Eiropas pseidovērtībām, mēs esam pilnīgi salaiduši grīstē nacionālo politiku. Daži jau it kā ir pamodušies, vismaz sākuši par to runāt. Vienai paaudzei, kas augusi šos 20 gadus, tā ir liela psiholoģiskā trauma, un Dievs vien zina, kā tā ir ārstējama.
– Vai vainīgi tikai politiķi?
– Paši kultūras cilvēki ir lielā mērā vainīgi, tāpēc ka nepievērsa laikus uzmanību sabiedrības negācijām. Kā to izskaidrot, ka mums protesti allaž bijuši tik bikli? Cik gadu skolotāji brieda algu dumpim, cik gadu ārsti kā vistas pa pakulām taisījās uz protestiem?
– Citās valstīs cilvēki nav mierā ar to, kā ar viņiem izrīkojas, taču Latvijā tauta ar daudz ko ir mierā. Kāpēc?
– Es to redzu tā, ka tautas "kritiskā masa" ir sasniegusi to bīstamo punktu, ka sabiedrība kopumā izjūt sevi kā neglābjami pazudušu. Ja mēs paskatāmies plašāk – latvieši visu laiku jūtas mazākumā, un šis mazākuma komplekss ir ietekmējis viņu uzvedību.
– Normālos apstākļos vilki bēg no cilvēkiem, bet, ja vienreiz viņus iedzen stūrī, vilki saiet kopā un vienalga stāv. Tāpat ir ar tautu?
– Tas ir objektīvu iemeslu dēļ. Un tieši tāpēc, ka kaut kādā mērā tas ir objektīvi, mēs nevaram vainot tikai sevi. Ir pietrūcis pozitīvu līderu. Mums ir vajadzīgi gudri vadītāji, un neko nedrīkst palaist brīvsolī. Jau pirmatnējās ciltis veidoja tabu sistēmu, ko drīkst un ko nedrīkst. Tās ir blēņas, ko mums centās iestāstīt, kāpēc nevajag balstīt kultūru, deklarējot – lai aug paši kā sēnes mežā, būs jau labi. Lai tik dzied, kā grib, danco, kā grib, un viss būs labi.
Ar to cilvēks atšķiras no pērtiķa, ka viņš cenšas organizēt savu dzīvi, jo to pieprasa evolūcija. Ja cilvēks neliek savam intelektam strādāt noteiktos rāmjos, prāts vispirms izdomās, ko nedarīt, nevis ko darīt, un cilvēks ies pa vieglāko pretestības ceļu. Intelektam ir jādod uzdevums, tas visu laiku ir jāattīsta. Kāpēc visi lielie industriālie sasniegumi dzimst kara gados? Tāpēc, ka tad cilvēki ir spiesti domāt.
Mums ir valsts struktūras, cilvēki, kuri ieņem konkrētus amatus un atrodas pie varas, kam ir jāveido cilvēciska sabiedrība. Un tāda iespējama tikai tad, ja ir izstrādātas normas, paradumi... Agrāk to sauca par tradīcijām, tagad – par likumdošanas aktiem.
– Mums ir saradies vesels lērums stratēģiju, pamatnostādņu, koncepciju. Paši pieņem likumus, paši tos pārkāpj...
– Ir jāsaglabā pašcieņa un brīvība, likumdošana nevar cilvēku padarīt par idiotu. Nedrīkst katru muļķību atzīt par taisnību. To bieži saucam arī par birokrātiju. Noslēpums ir sakārtotībā. Kultūrai ir jāpievērš milzīga uzmanība. Cik gadu pēc neatkarības atgūšanas ir pagājis, lai mēs sāktu budžetu plānot vismaz trīs gadus uz priekšu?! Kultūra būtu jāplāno ne tikai trīs, bet simt gadu uz priekšu!
– Kādai literatūrai ir jādod valsts nauda?
– Tas atkal ir šis sakārtotības jautājums. Neviens nav Dievs un nevar pateikt, kurā vietā un kurā laikā piedzims un izaugs ģēnijs. Ir jābūt mehānismam, kas ļautu radošiem cilvēkiem strādāt. Dzejnieks domā līdzīgi kā ticīgais, piramīdveidā, ka pastāv augstākā pasaules kārtība un šī kārtība ir jāievēro, tad viss būs pareizi – saņems tie, kam vajag.
– Mēdz teikt, ka ir divi neizmērojami lielumi – Visums un cilvēku stulbums. Vai, jūsuprāt, otrais turpina izplesties ātrāk par Visumu?
– Par stulbumu mēs nereti dārgi samaksājam. Arī pasaules kari ir šāda stulbuma izpausme. Bet varbūt karš ir viens no progresa elementiem? Izklausās diezgan ciniski. Ko mēs varam likt priekšā kā alternatīvu savstarpējai apkarošanai? Vēl lielāku kārtības izpratni. Mums ir jāatrod, kur savu potenciālu likt lietā. Jāieinteresē pašiem sevi. Jāmeklē. Ja nemeklēsi citu – labāku – kārtību, sapūsi pie televizora.
– Vai labāk būt labam un laimīgam cilvēkam plašajā pasaulē vai nacionālpatriotam un nabagam savā zemē?
– Tas ir jautājums, uz kuru būtu jāatbild Ministru prezidentam, sastādot budžetu vai veidojot Nacionālo attīstības plānu. Vajag būt patriotam savā zemē, bet mīlēt visu pasauli. Un saprast to, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi savā dzīvībā. Dzīvība ir šis unikālais, kas mūs vieno, un vēl saprāts.
Brīnišķīgi, ja cilvēks saprot: skaists ir viss un skaistums ir dažādībā. Mēs apbrīnojam mūsu mazo pasaulīti, zaļo planētu – Zemi, cik tā ir unikāla: te katram mikrobam, katram kukainim ir sava vieta.
Ja mēs novērtēsim sevi, spēsim novērtēt arī citus. Un būs nevis nelaimīgs patriots savā zemē, bet – laimīgs. Mums ir jāizdara tā, lai cilvēkiem nebūtu kauns dzīvot savā zemē. Tad mēs varēsim aizbraukt uz Ameriku, Kanādu, Krieviju, vienalga, uz kurieni, un pieņemt viņu skaistumu kā līdzvērtīgu.