Nespēj saskaitīt koka karotes
Latvijas Republikas Muzeju likums noteic, ka reizi piecos gados muzejam jāsaņem pozitīvs akreditācijas komisijas atzinums, lai varētu darboties nākamos piecus gadus. Taču Latvijas Muzeju padome pērn atzinusi, ka situācija Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā nav uzskatāma par apmierinošu muzeja pamatfunkciju īstenošanā ilgstoši neatrisināto problēmu dēļ. Atkārtoti konstatēta plānošanas darba neefektivitāte, iekšējās komunikācijas problēmas un vāji koordinēta darba organizācija.
Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns medijos norādījis, ka lielākie trūkumi saistīti ar muzeja krājuma uzskaiti un saglabāšanu.
Izrādās, daudziem muzeja priekšmetiem trūkst inventāra numura, bet virkni vienību nav iespējams atrast. Muzeja saimniecība gan tiešām esot ļoti liela – tas dibināts jau teju pirms simt gadiem, un šajā laikā krājums izaudzis līdz vairāk nekā 150 tūkstošiem vienību. Taču tas neesot attaisnojums, lai varētu noplātīt rokas, sak, kas tad tur – tūkstoš priekšmetu šur vai tur.
Jārēķinās, ka eksponātus zog
"Ja mēs ņemtu vērā Ministru kabineta noteikumus par krājuma glabāšanas fiziskajiem apstākļiem, mūsu muzejs būtu tūlīt jāslēdz ciet," medijiem atklāja Brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs un direktores vietnieks Mārtiņš Kuplais. Viņš arī nenoliedz, ka problēmas krājuma uzskaitē ir – tas saistīts arī ar muzeja specifiku. Vairākums muzeja priekšmetu ir daļa no ekspozīcijas – vai tā būtu koka karotīte kādā no lauku sētām vai bišu strops zem klajas debess. Tādos apstākļos inventāra numuri mēdzot izdzist, priekšmeti varot deformēties.
Savukārt muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos Kristīne Kūla piebilst, ka Brīvdabas muzejā nākas saskarties ar to pašu, ko līdzīgos muzejos visā pasaulē, proti, apmeklētāji paņem par "suvenīru" kādu krājuma priekšmetu jeb, vienkārši sakot, nočiepj.
Brīvdabas muzeja darbinieki ir apņēmības pilni eksponātu uzskaites nepilnības novērst. Aizrādījumus par formālu muzeja nākotnes darba plānošanu viņi noraida. Informācijas apkopojums gan bijis ārpakalpojums, taču stratēģijas veidošanā piedalījušies pat muzeja ierindas darbinieki.
Savukārt Kultūras ministrijas komisija, kas ik pārgadu vērtē visu kultūras iestāžu vadītājus, kārtējo reizi negatīvi novērtējusi Brīvdabas muzeja direktores Ilzes Millersones darbu. Līdzīgu atzinumu devusi arī konsultatīvā Muzeju padome. Kultūras ministrija jau 2014. gadā gribējusi izbeigt darba attiecības ar I. Millersoni un pat iecēlusi jaunu vadītāju, tomēr direktore tiesā izcīnīja iespēju atgriezties amatā.
Uz apmeklētājiem kā zagļiem neskatās
Brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas projektu vadītājs Imants Vekmans, kurš ikdienā kā dažādu pasākumu rīkotājs sastopas ar muzeja apmeklētājiem, "Rīgas Apriņķa Avīzei" sacīja, ka nevar spriest par muzeja direktores kompetenci vai fondu glabātāju problēmām. Viņš uzsver, ka Brīvdabas muzeju nevar salīdzināt ar, piemēram, Nacionālo mākslas muzeju vai Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kur ekspozīcijas izvietotas viegli pārskatāmās telpās. Šeit 87 hektāru plašā teritorijā esot 130 ēku, un katrā no tām atrodas neskaitāmi daudz sadzīves priekšmetu – durvju rokturi, āķi, piestiņas, ūdens nēši un daudz kas cits.
Jautāts, vai kāds šos priekšmetus lauž vai zog apzināti, I. Vekmans teic, ka, visticamāk, jau ne, jo seniem sadzīves priekšmetiem, viņaprāt, nav tādas mākslas vai vēsturiskas vērtības kā Rīgas centra muzeju eksponātiem.
Projektu vadītājs stāsta, ka nesen Brīvdabas muzejā svinēti Meteņi un svētku viesiem tikusi rīkota vizināšanās ar pašu muzeja darbinieku šim nolūkam ziedotām ragaviņām: "Bija atbraukuši arī itāļi, kas bija sajūsmā par notiekošo. Netrūka arī vietējo krievu, kas lēca un dziedāja līdzi ķekatniekiem, bet, kad svētki bija galā, no deviņām ragaviņām bija palikušas tikai septiņas.
Nedomāju, ka kāds no svētku dalībniekiem šurp brauca ar mērķi tās piesavināties. Tās vienkārši "paņēmās" līdzi, tāpat kā ikdienā līdzi no muzeja kā suvenīri aizceļo koka gabaliņi, ko amatnieks pārvērtis par sadzīves priekšmetiem un kurus pēc tam fondu uzraugi vairs nevar saskaitīt.
Un tā, darot 21. gadsimta cienīgu darbu – iepazīstinot ar tautas vēsturi, uzturot latviskās tradīcijas, kā arī integrējot cittautiešus –, muzejs spiests saskarties ar "viduslaikiem" cienīgām normām, kad visam bez izņēmuma jābūt savā vietā un saskaitītam."
Kultūras ministrija ieteic piesargāties
Kultūras ministrijas pārstāve Lita Kokale "Rīgas Apriņķa Avīzei" deva padomu būt piesardzīgiem pret muzeja darbinieku apgalvojumiem, ka muzejā tiek zagti eksponāti.
Konstatējot šādus gadījumus, darbiniekiem būtu pienākums vērsties policijā vai formulēt to kā problēmu un ziņot Kultūras ministrijai. Taču tas nav darīts, lai gan zādzība no muzeja ir ārkārtas gadījums. Šo problēmu, veidojot nākotnes stratēģiju un izvērtējot savas darbības stiprās un vājās puses, dokumentos nav pieminējis arī pats muzejs.