Vēl pirms pirmizrādes Latvijā filma jau augstu novērtēta prestižajā Amsterdamas Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā (IDFA), kur saņēma žūrijas balvu – metālisku skulptūru, kuras vidū izkaltas kino kameras aprises.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
Diezgan radikāls gājiens bija došanās uz Malaiziju filmēt tēvoci, kurš bija, bet varbūt arī nebija mans tēvs, nedomājot par sekām, ko tas viss varētu radīt.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Ļoti daudz tādu brīžu bijis. Vienmēr atcerēšos kādu sarunu septiņos no rīta uz Jelgavas vilcienu perona. Pēc pamatīgas balles Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Pirms daudziem gadiem...
Kas jūs iedvesmo darbam?
Mežs. Saruna ar kādu, kuru ļoti interesē kino.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Man patīk agri celties.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Gribēt aši izdzert vēl puskrūzīti kafijas, kad pēc 10 minūtēm jādodas ārā no mājas...
Kultūras baudījums, kas pēdējā laikā atstājis spilgtāko iespaidu?
Nepretenciozā, bet tajā pašā laikā elegantā un laikmetīgā Amsterdamas dokumentālo filmu festivāla noslēguma ceremonijas scenogrāfija un režija.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Pāvela Sanajeva romāns "Apglabājiet mani zem grīdlīstes" (attēlā kadrs no filmas, kas uzņemta pēc šī romāna motīviem). Frederika Vaismana agrīnās filmas.
Kādu mūziku klausāties?
Mūziku, kas balstās uz harmoniju, bez dominējošās melodijas, kas ļauj domās aizceļot. Bieži tāda ir kinomūzika.
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Nav tādas iecienītas vietas, man nav arī tāda konkrēta pusdienošanas ritma.
Vieta, ko noteikti iesakāt apmeklēt?
Irbes upes krasts Miķeļtornī.
