Bijušā Latvijas valsts mežierīcības uzņēmuma vadītājs, Babītes novadā dzīvojošais Juris Matīss kopā ar domubiedriem – Vili Krūmiņu, Tālivaldi Krūzu, Aiju Zviedri un citiem atbalstītājiem - veido piemiņas grāmatu visiem meža darbiniekiem, kuri strādāja Latvijā un savu mūžu bija saistījuši ar mežiem.
"Viss sākās ar profesora Zigurda Saliņa ieceri veidot Meža muzeju," stāsta J. Matīss. "Latvijā ir daudz mazi ar mežu saistīti muzeji, kas izkaisīti pa visu valsti, tāpēc pirms četriem gadiem profesoram radās doma izveidot vienu kopēju Meža muzeju. Viņš tajā paredzēja atsevišķu nodaļu arī cilvēkiem, kuri visu darba mūžu veltījuši mežam.
Atradās dzirdīgas ausis, pirmkārt, mans kursabiedrs Vilis Krūmiņš, kurš šo ideju attīstīja tālāk. Nolēmām, ka muzejā ziņas apkoposim par tiem cilvēkiem, kuri ir aizgājuši mūžībā – zinātniekiem, pasniedzējiem, virsmežziņiem, mežziņiem, mežsargiem, kopā ap 3000 cilvēku, kuri pārsvarā darbojušies no 1919. gada, kad tika izveidota Latvijas valsts. Nolēmām noskaidrot, kāds bijis šo cilvēku liktenis, un par katru meža darbinieku izveidot piemiņas lapas, kurās ir cilvēka fotogrāfija, dzīves stāsts, kā arī nofotografēts kaps."
Pēc trīs gadu darba topošās grāmatas autori ir apzinājuši ap 600 bijušo kolēģu, savākuši ziņas un fotogrāfijas par viņiem. Daudzi kolēģi bija personīgi pazīstami, par citiem ziņas iegūtas no profesionālajiem preses izdevumiem. Šajā darbā palīdzēja arī trimdas latvieši, jo ievērojams skaits mežinieku nokļuva Mičiganas štatā Amerikas Savienotajās Valstīs. Svešumā iznāca žurnāli "Meža dzīve" un "Meža šalkas", kuros ir daudz informācijas par mūsu mežkopju dzīvi aiz okeāna.
No vīriem, kurus izsūtīja uz Sibīriju, reti kurš pārnāca, bet tie kuri, palika svešumā, ir miruši lēģeros. Par šiem cilvēkiem ir skopas ziņas, kapa vietu atrašanās nav zināma. Piemēram, par Mežu departamenta direktoru Jāni Ozolu vienīgā informācija ir – 1942. gads, Soļikamska...
"Daudz mums palīdzējuši kapu darbinieki visā Latvijā," stāsta Juris Matīss. "Mazajās kapsētās ir vienkāršāk, bet lielajās precīzu kapu plānu nav, tāpēc meklēšanas panākumi ir atkarīgi no cilvēku atsaucības. Esam redzējuši ļoti skaisti noformētas kapa vietas, piemēram, Preiļu rajona Stabulnieku pagasta Krištobu kapos, kur tēlnieks akmenī izveidojis Latgales mežziņa Pētera Erta pieminekli, un kapa plāksnē latgaliešu valodā ir iegravēts neliels pantiņš par ozolu. Citas kapa vietas ir vienkāršākas, bet gandrīz uz katras ir kāda norāde, ka cilvēka mūžs ir bijis saistīts ar mežu. Mēs to visu dokumentējam un domājam, ka arī no šī viedokļa iecerētā grāmata būs interesanta."
Lūdz atsaukties radiniekus
Latvijas valsts mežierīcības uzņēmumā, kas atradās Salaspilī, Rīgas ielā 113 un ko likvidēja 2000. gadā, strādāja trīs vīri, kuri jau aizgājuši mūžībā.
Rūdolfs Umulis, dzimis 1905. gada 27. oktobrī, aizgājis 1970. gada 26. decembrī.
Jānis Paņko, dzimis 1912. gada 9. jūnijā, aizgājis 1978. gada 26. janvārī.
Margonis Putns, dzimis 1932. gada 20. oktobrī, aizgājis 1995. gada 24. oktobrī.
Šo cilvēku radiniekus lūdz piezvanīt bijušā Latvijas valsts mežierīcības uzņēmuma vadītājam Jurim Matīsam pa tālruni: 26675760.