Sereginu ģimenes privātkolekcija ir kļuvusi par vienu no novada lepnumiem, un tās apskate iekļauta tūristu maršrutos. Saulkrastu velomuzejā ik gadu sezonas laikā iegriežas pieci seši tūkstoši cilvēku.
Viss sākās ar senu katalogu
Stāsts par Jāņa Seregina kolekcionāra kaislību, kuras pamatā bija interese gan par Latvijas, gan tehnikas vēsturi, sākās 70. gadu otrajā pusē.
"Mācījos Rīgas Industriālajā politehnikumā, un kādu dienu vecākais brālis mani paņēma līdzi uz Antīko automobiļu kluba salidojumu Valmierā. Tur senās tehnikas parādē bija redzami arī retro velosipēdi. Atgriezies mājās, izdomāju, ka es varētu iestāties Antīko automobiļu klubā un nodarboties ar senās tehnikas atgriešanu dzīvē. Aizbraucu uz Rīgu pie kluba vadītāja Viktora Kulberga, un viņš mani laipni klubā uzņēma.
Taču darbošanās pa īstam sākās tad, kad pilnīgi nejauši ieguvu pirmskara velosipēdu fabrikas "Latvello" katalogu. Biju pārsteigts, ka Latvijā pirms kara prata ražot tik skaistus velosipēdus. Sāku "rakt" dziļāk un ar laiku jau biju savācis gluži pieklājīgu velosipēdu emblēmu kolekciju," teic Jānis Seregins.
Pirmais velosipēds, ko Jānis ieguvis savai vēl topošajai kolekcijai, bija firmas "Ērenpreiss" divritenis, kuru par uzvaru 1937. gada Vienības velobraucienā Jānim Kukainim no Rūjienas uzdāvināja pats velosipēdu fabrikas īpašnieks Gustavs Ērenpreiss. "Velosipēdu restaurēju, un man ļoti iepatikās tas, ko daru. Turklāt ar to pat pāris reižu izbraucu, jo riteni izdevās atjaunot tik labi, lai varētu lietot ikdienā," viņš piebilst.
Katram velosipēdam savs stāsts
Katram velosipēdam, kas nonācis muzejā, ir gan sava vēsture, gan stāsts, kā tas atrasts.
"Piemēram, kolekcijā ir 1893. gadā ražots velosipēds, kuru atradām Valmierā. Tas notika tā: reiz, 80. gadu beigās, kopā ar ģimeni staigājot pa Cēsu tirgu, ieraudzīju vecāku kundzi, kura tirgoja uz Valmieras rajona laikraksta "Liesma" saliktus sīpolus. Ievēroju avīzē publicētu foto ar senu velosipēdu. Nopirku sīpolus ar visu avīzi un sapratu, ka tas ir tikai ilustratīvs foto pie raksta par velobraukšanu Valmierā.
Zvanīju uz redakciju, uzmeklēju fotogrāfu un jautāju viņam, kur fotogrāfijā redzamais velosipēds atrodas. Viņš man izstāstīja, ka tas glabājas pie kāda vīra šķūnītī un fotografēšanas reizē ticis izvilkts dienasgaismā. Kādu pusgadu vedām pārrunas ar velosipēda īpašnieku, līdz viņš bija gatavs riteni pārdot.
Tāpat reiz uzzinājām, ka lauku mājās pie Alūksnes glabājas Pētera Ozolnieka fabrikā ražots velosipēds. Tā īpašnieks stāstīja, ka tas ir viņa tēva velosipēds, ar kuru viņš 20. gadu nogalē piedalījies dažādos pasākumos, un rādīja fotogrāfiju, kurā tēvs ar riteni braucis uz skautu nometni. Kādreiz, kad būs vairāk laika, saņemšos un uzrakstīšu grāmatu, kas, iespējams, sauksies "Seno velosipēdu mednieka stāsti". Turklāt leģendas par divriteņiem un to īpašniekiem sakņojas Latvijas vēsturē," stāsta J. Seregins.
Sākumā pietika ar dārza mājiņu
Par Saulkrastu velosipēdu muzeja aizsākumiem, kā bilst J. Seregins, var pieņemt 1997. gadu.
"Kāds, kurš zināja par manu velosipēdu kolekciju, prasīja, vai es nevaru to pirmo pilsētas svētku laikā parādīt saulkrastiešiem. Abi ar dēlu Gunti, kurš man jau no bērna kājas ir palīdzējis velosipēdu restaurācijā, izlēmām – kāpēc gan ne.
Tolaik kolekcija diezgan kompakti izvietojās piemājas dārza mājiņā, un cilvēki svētku laikā viens pēc otra nāca un skatījās, ko tad mēs esam sakrājuši. Pašlaik dārza mājiņa kalpo kā noliktava, bet ekspozīcijas izvietošanai uzcēlām jaunu, liekāku ēku."
Vēl viņš atzīst, ka vismaz sākumā velosipēdu kolekciju saukt par muzeju noteikti nevarēja. Arī tagad tas vairāk ir simbolisks apzīmējums, kas iedzīvojies tautā.
"Taču kā īstā muzejā mums ir savi krājumi, esam izdevuši grāmatas par Latvijas velosipēdu rūpniecības vēsturi un rakstīsim vēl. Esam izveidojuši arī Latvijas riteņbraucēju arhīvu, jo tie cilvēki, kuri šajā sporta veidā ieguldījuši sava mūža gadus, aiziet citā saulē un kādam viņu vārdi un veikums jāsaglabā. Tāpat, lai būtu apritē, kontaktējamies ar pasaules muzejiem un klubiem Eiropā, bet tagad jau arī Igaunijā. Tā uzzinām jaunumus par velosipēdu zinātniskās restaurācijas metodēm, kas pēdējās desmitgadēs ir ievērojami mainījušās. Taču mēs bijām vieni no pirmajiem, kas Latvijā tās apguva," stāsta J. Seregins.
Velosipēdi no Jāņa Seregina kolekcijas.
Priekšroka Latvijas tehnikas vēsturei
Atgriežoties pie velosipēdu muzeja ikdienas, Jānis Seregins bilst, ka praktiski visi velosipēdi vai ar tiem saistītie priekšmeti, kurus muzejā var aplūkot, ir vai nu ražoti, vai atrasti Latvijā. "Ir cilvēki, kuri uzskata, ka nekas tāds, ko mēs esam savākuši, Latvijā nevar būt saražots un jo vairāk – saglabāties. Taču mūsu kolekcija ir apliecinājums tam, ka varēja gan. Turklāt mūsu misija ir vākt, izglābt un saglabāt tos velosipēdu rūpniecības vēstures pieminekļus, kas vēl te ir atrodami.
Pašas labākās vietas, kur savulaik varēja atrast vecos velosipēdus, bija tās, kur divriteņi kalpoja nevis ikdienas braukšanai, bet gan izklaidei vasarā un pārējā laikā glabājās sausos bēniņos. Tie bija kūrorti, piemēram, Jūrmala, Ogre, arī Mežaparks Rīgā. Laukos riteņus pirka braukšanai un, kad bija nolietoti, pirka jaunus un vecos iznīcināja.
Pirms kara Latvijā bija sešas lielas velosipēdu fabrikas un apmēram 30 mazāki uzņēmumi, kas būvēja velosipēdus. "Kādreiz esmu domājis, kāpēc pagājušā gadsimta 20. gados Latvijas laukos bija tik daudz mazo uzņēmumu, kas taisīja velosipēdus. Secināju, ka gandrīz vai katrs otrais mazais ražotājs kādu laiku ir strādājis Ērenpreisa, Bērziņa vai Leitnera fabrikā, kur apguvis velosipēdu būves prasmi. Tolaik Latvija bija izpostīta, nebija labu ceļu, tāpēc viens no pieejamākajiem un līdz ar to arī pieprasītākajiem braucamajiem bija velosipēds."
Galvenais saglabāt velosipēda auru
Lai atbildētu uz jautājumu, kur ir robeža, kad vērts ķerties klāt vecam lūznim un to restaurēt vai vairs nav iespējams kaut ko izdarīt, sarunā iesaistās Guntis Seregins.
Viņš stāsta, ka pēdējās desmitgadēs velosipēdus, kas apskatāmi pasaules muzejos, neviens vairs necenšas restaurēt, bet gan saglabāt tādus, kādi tie ir atrasti. Ir parādījies jēdziens "konservācija". Vecajiem divriteņiem tiek neitralizēta rūsa, bet oriģinālais krāsojums vai niķeļa pārklājums tiek saglabāts, to pārklājot ar vasku. Kad redzi iekonservētu, pirms 100 gadiem ražotu divriteni, var sajust tā auru".
