Šo talantīgo un aizrautīgo aktrisi liepājnieki nu var saukt par savējo, jo kopš 2016. gada decembra K. Tatarinova ir Liepājas teātra štata aktrise. Viņa redzama vairākās Liepājas teātra izrādēs, jaunākā no tām – Sergeja Zemļanska iestudējums "Precības".
Nu jau gandrīz pusgadu K. Tatarinova darbojas Liepājas teātra štatā. Taujāta, kā jūtas Liepājas teātrī un radošajā kolektīvā, aktrise atbild: "Forši! Ar Klaipēdas kursa ienākšanu teātrī tāda spēcīga komanda ir izveidojusies. Spēcīgs ansamblis un teātra direktora Laukšteina (Herberts Laukšteins – red.) un viņa komandas vīzija un virzība Liepājas teātri ir padarījuši par vienu no redzamākajiem Latvijā. Man patīk šī gaisotne, darbs un atbildība, kāda ir visam teātrim – gan aktieriem, gan visai pārējai komandai, tehniskajiem un arī administratīvajiem darbiniekiem. Atbildība par to, kas notiek uz skatuves. Jo teātris jau galu galā ir kolektīva māksla. Vēlams spīdēt gan pašam, gan savu partneri celt."
Iepriekš aktrise strādājusi dažādos Rīgas teātros un guvusi lielu pieredzi. Uz jautājumu, vai Liepājas teātrī jūtas īstajā vietā, K. Tatarinova attrauc, ka šādās kategorijās savu darbošanos neskata, un atzīst, ka šobrīd viņa ir Liepājas teātrī un viņai patīk te būt.
"Man patīk šī māja, šī gaisotne. Viss man patīk Liepājas teātrī. Kad strādāju Nacionālajā teātrī, man patika Nacionālais teātris, kolēģi. Man viņi arī tagad patīk! Man patika "Observatorijas" (Gaļinas Poļiščukas vadītā "Teātra observatorija" – red.) laiks ļoti – vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs šo teātri paši veidojām no nulles. Man arī patika mans frīlansera laiks – tās bija ļoti daudzas muzikālas iespējas, projekti. Šie "Dirty Deal Teatro" un Ģertrūdes ielas teātra projekti. Es diezgan daudz ceļoju ārpus Latvijas un arī pašu Latviju pamatīgāk iepazinu.
Jā, un filmēšanās. Zināmā mērā teātris piesien, jo ir primārs. Pēc tā vadās arī filmētāji, no tā izriet dažādas citas aktivitātes – kaut vai tie paši muzikālie projekti. Droši vien, ja es kādu laiku nebūtu neatkarīgā aktiera statusā, nekad mūžā nebūtu producējusi trīs diskus, nebūtu arī šo piecu koncertprogrammu, ar kurām mēs koncertējam pa visu Latviju, visdrīzāk neizdotos aizbraukt arī tūrē pa Ameriku ar Māras Ķimeles izrādi "Parīze–Rīga–Parīze". Šādas lietas nenotiktu, ja nebūtu šo četru gadu. Nacionālā teātra laiks bija Nacionālā teātra laiks, neatkarīgā teātra laiks bija neatkarīgā teātra laiks, frīlansera laiks bija frīlansera laiks – es nenožēloju nevienu dienu, nevienu minūti. Šis ir jauns posms, bet kopsaucējs visam ir teātris," stāsta aktrise.
“Dziedāšana ir iespēja baudīt muzicēšanas procesu un parādīt sevi no mazliet cita skatpunkta. “
Katrai izrādei – savs skatītājs
Aktrisei ir liela skatuviskā pieredze – nācies spēlēt uz dažādām skatuvēm arvien atšķirīgas auditorijas priekšā. Nu nospēlētas vairākas izrādes Liepājas teātrī. Ar ko tad atšķiras Rīgas teātra skatītājs no Liepājas teātra skatītāja?
"Katrā teātrī viņš ir, varētu teikt, savs. Katram teātrim, es uzskatu, ir savs rokraksts. Liepājai arī. Skatītājs zina šos aktierus, šo teātri. Pastāvīgs un patriotisks – lepojas ar saviem aktieriem, nekautrējas celties kājās un izrādīt emocijas. Rīgā tā notiek visai reti. Sanāk, ka skarbie kurzemnieki patiesībā ir daudz emocionālāki, atvērtāki. Kā Māra Ķimele reiz teica: visām izrādēm visiem nav jāpatīk. Katrai ir savs skatītājs. Tieši tāpat kā visas izrādes nevar būt izdevušās. Kaut gan – ko var uzskatīt par izdevušos? Es vairāk esmu par to, ka katrai izrādei ir savs skatītājs.
Tas, kas man ļoti patīk: Liepājas teātra skatītājs laikam jau ir radināts, pieradis, demokrātisks. Šeit ir tikai viena zāle, Laukšteina kungs ir teātra repertuāru formējis tā, lai skatītāji nebūtu apdalīti tajā dažādībā, kas ir Rīgā. Pat vairāk – pašlaik, cik zinu, nevienā Latvijas teātrī nav tāda žanra iestudējumu kā "Indulis un Ārija" un "Precības"."
Par šābrīža situāciju Latvijas teātru vidē un skatītāju gaidām attiecībā uz izrādēm un aktieriem K. Tatarinova saka: "Man liekas, ka teātris ir tā joma, kurā aktieris, autors un režisors mēģina izstāstīt to, kas ir būtisks, sāpīgs, par ko ir vērts runāt. Un skatītājs jau nāk piedalīties tajā procesā. Viņš ir līdzdalībnieks. Jo, man šķiet, Latvijā skatītāji nav tik dumji. Nopietni! Es tiešām domāju, ka viņi ir galvas tiesu pārāki par dažu labu citu lielvalstu skatītāju. Varbūt tā ir tāda mazas valsts specifika un Eiropas specifika. Protams, dažkārt gribas jau arī to "tralalā", izklaidi, bet arī "tralalā" var uztaisīt tā, ka tas ir ar domu, jēgu un īstenībā par būtisko."
“Esmu diezgan sportisks cilvēks, skrienu maratonus, kāpju kalnos, bet tā ir cita muskulatūra, cita koncentrēšanās un savākšanās.“
Dejas izrāde prasa milzu izturību
Jaunākā loma Liepājas teātrī K. Tatarinovai ir Sergeja Zemļanska režisētajā kustību izrādē "Precības". Tajā viņa atveido Arinu Panteleimonovnu. Lūgta pastāstīt par šo lomu un izrādi, aktrise teic: "Svētīgi! Pašai priekš sevis svētīgi, tāpēc ka es kopš Nacionālā teātra laikiem laikam nebiju tādās dejas izrādēs piedalījusies. Tas ir pamatīgs treniņš. Liepājnieki (aktieri) ir ļoti spēcīgi, jo vismaz reizi gadā ir viens šāds gabals – attiecīgi visu laiku sanāk sevi uzturēt formā. Tas ir ļoti būtiski: gan dziedāšanai, gan dejošanai, gan kustībai, gan aktierspēlei – "nobrauktie kilometri". Ne tikai lomas lielums vai mazums, nozīmīgums vai žanrs, bet tas, ka tu bez lieliem pārtraukumiem esi tajā iekšā.
Man kādu laiku – vismaz gadus desmit – nav bijusi šāda pieredze. Es esmu diezgan sportisks cilvēks, skrienu maratonus, kāpju kalnos, bet tā ir cita muskulatūra, cita koncentrēšanās un savākšanās. Man tas mēģinājumu posms prasīja diezgan lielu izturību un apņēmību. Bet man ļoti patīk, jā. Darbojas pilnīgi citi domāšanas centri, atceroties kombinācijas un mēģinot izteikt domu, raksturu – visu caur kustību. Man liekas, ka šajā izrādē tas visiem ir lieliski izdevies. Pati loma – krustmāte. Ar problēmu – krustmeitu, kura jāapprecina."
Aktrise uzteic visu komandu, kas pie izrādes strādājusi plecu pie plecu, – režisora, scenogrāfa, mūzikas autora apbrīnojamo radošo sadarbību un režisora asistentes, horeogrāfes Lienes Gravas veikumu, lai iegūtu vislabāko rezultātu. Darbs ar režisoru S. Zemļanski K. Tatarinovai bijusi jauna pieredze.
"Man patīk ļoti! Zemļanskim arī piemita krievu režisoriem raksturīgais "vajag tagad un uzreiz!", vajag redzēt, lai saprastu, kā tas būs. Viņš strādā tādā dzīvā procesā. Brīžiem mums bija grūti to pieņemt, jo parasti jau aktieris sagaida, ka režisors atnāks tāds ļoti gatavs, viņš redzēs un zinās, ko grib un kā to realizēt. Bet, pirmkārt, man liekas, deja, Sergeja deja, kustība, ir pilnīgi kaut kas cits – tas top, rodas. Otrkārt, viņš strādā komandā ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku, un mūzikas autoru, un tas viss ļoti bieži top uz vietas. Maģiski! Man patīk vērot šos procesus, patīk tajā atrasties, bet dažkārt ir tik grūti, jo tas prasa lielu, lielu pacietību," atklāj K. Tatarinova.
Pilnu sarunu lasiet 13. jūnija laikrakstā "Kodols", publikācijas pirmavots "Kursas Laiks".