Idejai par muzeju – jau 20 gadu
"Vislabākais laiks cilvēka dzīvē ir tad, kad kaut kas labs sākas no jauna," "Rīgas un Apriņķa Avīzei" atzīst Baldones muzeja vadītāja vēstures maģistre Elīna Rasnace. Ar muzeju, kurš durvis oficiāli vērs sestdien, viņa ir saistīta kopš 2016. gada augusta.
E. Rasnace atgādina, ka šā gada Muzeju nakts tēma saistīta ar dzejnieku Eduardu Veidenbaumu, kurš dzimis pirms 150 gadiem. Viņam pieder rindas: "Laiks ātrāk rit kā vagona rats." Atskatoties uz laika ritumu, viņa stāsta, ka ideja par muzeju Baldonē dzimusi ļoti organiski.
Kad 90. gadu sākuma pārmaiņu laikos cilvēkiem radās interese par savas apkaimes vēsturi, Baldonē tika veidotas dažādas izstādes par novada cilvēkiem, mākslu, rokdarbiem. To darīja bijusī Baldones pilsētciemata Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja Māra Skuja, kura uzņēmās kultūras darba organizatores pienākumus un faktiski aizsāka vietējo izstāžu veidošanas tradīciju.
Tieši Atmodas laikā novadnieki atcerējās, ka no Baldones puses nākuši divi pazīstami trimdas literāti – Alfrēds Dziļums un Pēteris Aigars.
Pirmā Baldonei veltītā izstāde tika izveidota 1993. gadā, un to varēja apskatīt Baldones vidusskolā. Bija arī citas izstādes, bet tad baldonieši sazinājās ar dzejnieka Pētera Aigara radiniekiem un nolēma, ka jāveido viņam veltīta izstāde. Tā tapa izstāde "Pētera Aigara literārā darbība pasaulē", kas, klātesot dzejnieka dēlam Pēterim Tērmanim un literatūrzinātniecei Anitai Rožkalnei, tika atklāta 1997. gada 26. oktobrī.
Jau tolaik bijusi skaidra nojauta, ka piemiņas istaba domes ēkā, kurā atradās šī izstāde, ar laiku pārtaps par Baldones muzeju. "Tiesa, gluži kā Veidenbauma dzejolī, laiks ir ritējis ātrāk nekā vagona rats, un kopš tās dienas pagājuši jau 20 gadi," atzīst E. Rasnace.
Jau nākamajā gadā sarīkota izstāde par rakstnieku Alfrēdu Dziļumu. Baldoniešiem gan viņš ir draudzīgi "jādala" ar Ķekavas muzeju, jo rakstnieka dzīves pirmā puse bijusi cieši saistīta ar kaimiņu novadu. Turklāt šā gada Muzeju naktī Ķekavas muzejs uz Baldoni atvedīs ceļojošo izstādi par A. Dziļumu, kuram šogad apritēs 110 gadi.
"Mūsu pusē bērnību pavadījis arī izcilais kordiriģents Jānis Dūmiņš, kura vārdā nosaukta vietējā mūzikas skola. Muzejā ir viņa dāvātā fraka, un līdz mums ir nonācis arī J. Dūmiņa kapa plāksnes mets," piebilst E. Rasnace.
Starp pagātnes liecībām – arī meteorīta gabals
Par nozīmīgu ieguldījumu muzeja krājuma aizsākumos tā vadītāja uzskata daudzos sējumus, kurus par novada vēsturi savākusi nu jau mūžībā aizgājusī Baldones vidusskolas vēstures skolotāja Elga Bukuma. Viņa gadiem rūpīgi krājusi fotogrāfijas, avīžu izgriezumus, arī pati ar roku pierakstījusi vietējās vēstures liecības un veidojusi Baldones vēstures ainu no akmens laikmeta līdz mūsu dienām.
"Tā kā vietējiem ļaudīm jau gadiem ir bijis skaidrs, ka topošais muzejs ir vieta, kur krājas vēstures liecības, kad beidza pastāvēt vietējais kolhozs, cilvēki nesa fotogrāfijas un sadzīves priekšmetus, kas raksturoja šo laika posmu. Taču mums krājumos ir arī daudz senāki priekšmeti, piemēram, hercoga Jēkaba laikos Dzelzāmura manufaktūrā lieta lielgabala lode, Dzelzāmurā atrasta sena lāpsta un, protams, arī 1890. gada pavasarī nokrituša Baldones meteorīta gabals un daudz kas cits.
Muzeja ekspozīcijā atspoguļosies arī tādi vēsturiski nozīmīgi fakti kā, piemēram, tas, ka šogad Baldone kā kūrvieta atzīmēs 220 gadu jubileju. 1797. gadā Mencendarbes muižas īpašnieki fon Līveni un fon Korfi, kas rentēja Baldones muižu, ar Krievijas ķeizara Pāvila I atļauju ap Baldones sēravotu aizsāka ārstniecības iestādes veidošanu. To tad arī var uzskatīt par Baldones sēravota ūdeņu un ārstniecisko dūņu izmantošanas sākumu.
Protams, konkurences problēmas sākās, kad kūrorts tika izveidots arī Ķemeros, kur varēja vieglāk nokļūt un tuvumā bija jūra, bet uz Baldoni varēja atbraukt tikai ar zirgu tramvaju jeb trulīti, no Rīgas braucot līdz Ikšķilei, tad Ikšķilē pārceļoties pāri Daugavai un tālāk uz Baldoni.
Pašlaik vecākiem cilvēkiem patīk atcerēties padomju laikus, kad Baldonē bija darbs, ražošana, kolhozs un sanatorija. Ir arī tādi, kas piemin starpkaru laiku, kad vietējie iedzīvotāji izīrēja pansijas kūrviesiem. Reti kurš skumst pēc 90. gadu pirmās puses, jo šie laiki daudziem saistās ar kolhoza un ražotņu likvidēšanu un sanatorijas privatizāciju," stāsta muzeja vadītāja.
Nākamo piecu gadu laikā, teic E. Rasnace, jānokārto muzeja akreditācija. Pa šo laiku jāatrisina arī telpu jautājums, jo ar līdzšinējām trim istabām domes ēkā pietiek tikai krājumu uzglabāšanai.
