Devāmies pie tautiešiem uz Dienvidvāciju, uz Bērzaini Freiburgā, kur kopš 20. gadsimta piecdesmito gadu sākuma ir Latviešu nams, "Daugavas vanagu" mītnes vieta. Daudziem tuvējās apkārtnes latviešiem vieta, kurā satikt savējos, kur svinēt svētkus un sajust dzimtenes elpu un garu. Itin bieži Bērzaine dēvēta par Mazo Latviju. Te vienmēr skan latviešu valoda un arī tie, kam likteņa vētrās nācies dzimto valodu piemirst vai nezināt, tiek mudināti un iedvesmoti mācīties un runāt latviski. Tālab patiešām arī mēs šeit jutāmies kā sūtības braucienā – iedvesmot, stiprināt, daudzināt latvisko. Iedvesmot tur dzīvojošos, strādājošos. Nest Latvijas elpu, dvēseles un gara balsi.
Latviešu trimdas sabiedrībā jau pasen ierasts, ka lielajās brīvdienās cilvēki sabrauc kopā un svin. Arī šoreiz. Lai arī laikapstākļi Bērzainē aprīļa vidū šogad jau tādi, kad viss zied pilnos pavasara ziedos un tā vien aicina gavilēt un rotāt pakalnos, mēs bijām aicināti kopā svinēt Lieldienas. Nav jau lielu pretrunu – pavasara svinēšana jau tā vien ir.
Pirmās divas dienas pavadījām ceļojumos – vispirms pa Švarcvaldes puses kalniem turpat netālu no Freiburgas pilsētas. Vērojot skaistās, elpu aizraujošās kalu ainavas, augšā kalnā braucām pa Eiropā garāko gaisa trošu ceļu (vairāk kā trīsarpus kilometru garumā gandrīz pusotra km augstumā virs jūras līmeņa) augstu virs kalnu mugurām un koku galotnēm. Šais kalnos augstāk par gaisa trošu ceļa galapunktu ir vēl tik skatu tornis un vēl pāris kalnu virsotnes.
Otrā šīsdienas īpašā vieta – daudzpakāpju ūdenskritumi – Todtmoss Wasserfall, - no klinšainām virsotnēm ūdens aizrautīgi meklē ceļu lejup. Tūristu priekam te iekārtoti droši celiņi, kāpnes un tiltiņi. Pats nosaukums tulkojumā nozīmē Nāvessūnu ūdenskritums un liek domāt par kaut ko ļoti senu, maģisku un noslēpumainu.
Latvijas Latgale lepojas ar Šmakovkas muzeju. Arī Švarcvaldē ir kas līdzīgs. Vārdā Schnapshäusler, - te ir gan muzejs ar dažādām stiprās dziras dzīšanas iekārtām, veikaliņu, kur var garšot un iegādāties visu, ko vien te ražo un tecina. Un vēl te ir gardu un sātīgu ēdienu kafejnīca, kurā pati svarīgākā ir izslavētā Švarcvaldes Ķiršu kūka, ko arī baudījām.
Tālāk lejā skaistā, saules apspīdētā ieleja. Noslēpumi turpinājās 310 kilometru garajā Vācu pulksteņu ielā, ko vietējie sauc par Deutsche Uhrenstrasse un tā nav pārrakstīšanās. Iela, lai arī stiepjas pa kalniem un ielejām, nevis caur pilsētas mūriem, patiešām ir 310 kilometru gara un viens no interesentākajiem objektiem tajā ir Raganu cauruma dzirnavas, Hexenlochmühle. Ūdens, kas griež divus milzīgus dzirnavu ratus tiešām izspraucas pa caurumu no kalna un ir apbrīnojami maigs, mīksts un garšīgs. Svarīgākā lieta, kas top šais dzirnavās, ir dzegužpulksteņi. Izrādās, tie ir milzīgi dažādi ne tikai lieluma ziņā, bet arī pēc darbošanās principiem. Un ir pat tādi, kuru dzeguzes kūko tik dienas gaišajā laikā un tumsā savu saimnieku no miega augšā neceļ.
Izceļojušos vakarpusē Bērzaines mājā mūs sagaidīja vietējo saimnieču gardi vārītā zupa un tad jau sēdāmies pavakarēt, sadziedāt, sadejot un sapazīties ar bērzainiešiem. Šobrīd te tāds laiks, kad notiek lieli pārbūves darbi. Nams sailgojies pēc kārtīga remonta. Visus darbus dara Latvijas meistari – gan jumiķi, gan citādi kokamatnieki un restauratori. Lielākā daļa no viņiem še nonākuši patriotisku jūtu vadīti un strādā vairāk idejas un ne tik daudz naudas dēļ. Arī materiālus lielākoties ved no Latvijas.
Sestdienu arī veltījām ceļojumam. Vispirms pabijām Bad–Krocingenā, vietā, kur sava mūža pēdējos gadus vadīja latviešu literāte un dzīves filosofe Zenta Mauriņa ar savu laulāto draugu Konstantinu Raudivi. Apskatījām arī namu, kur abi dzīvojuši. Apciemojām abus viņu kapavietā un pēc tam pilsētas muzejā, kur atrodas Zentas Mauriņas istaba. Kā stāstīja mūsu pavadone Inese Avena, Zenta Mauriņa ir pilsētas goda pilsone, un vecākā paaudze viņu labi atceras un ciena.
Šoreiz mūsu mērķis – ievērojamākās vietas tuvējā Francijā. Elzasas Vīna ceļš, Augstā Kēnisburgas (Chateau Haut-Koenigsburg) mūra pils, brīnumjaukā vīna pilsētiņa Riquewihr, kas īpašā veidā saglabājusi seno izskatu teju kā no skarbajiem un romantiskajiem viduslaikiem un vīnogulāju nogāzes var vērot visā senās kalnup ejošās pilsētiņas galvenās ielas garumā. Bērzainē atgriezāmies tik vēlu vakarā, ka vakariņu gatavošana vairs nebija prātā un izlīdzējāmies ar uzkodām.
Neskatoties uz vēlajām nakts sarunām un īso miegu, svētdienu iesākām agrā rīta stundā Cēringeres pilskalnā, putnu dziesmām skanot un saullēktu sagaidot. Lai arī debess jums bija smagi nomācies, smidzināja sīks lietus un saules pusi varēja nojaust tik pēc vietējo norādēm, putni vīteroja uz nebēdu. Interesanti, ka Cēringeres pilskalnu dažādos vēstures posmos pārvaldījuši dažādi ļaudis, bet nu ar dūdu skaņām un senām saules daudzināšanas dziesmām tā tornī svētību nesa latviešu seno tradīciju kopēji. Ko jūt senais pilskalna gars, to nu mēs nezinām, bet baltu gars ir dzīvs, - tas ir gana simboliski un stipri, no senās teitoņu ordeņa pils torņa iesvētīt rītausmu visā Freiburgas novadā.
Kad atgriezāmies no kalna, notika kopīgas svētku brokastis, kā arī Bērzaines viesiem bija iespēja noskatīties video sižetus un fotogalerijas par Bērzaines latviskajiem svētkiem. Pēc tam sekoja "Rāmupes" vadīta Lieldienu olu krāsošanas darbnīca. Un kad olas bija gatavas un raibas, notika arī citas Latviskajām Lieldienām raksturīgās izdarības – šūpoļu pušķošana un šūpošanās, olu ripināšana, olu kaujas un dažādas citas pavasara laikam raksturīgas tradicionālas izdarības, rotaļas un spēles, kurās iesaistīties interesanti bija gan bērniem, gan pieaugušajiem, gan visiem kopā. Vietējās saimnieces gādāja par gardas gaiļa zupas tikšanu galdā. Pie kopīga pusdiengalda atkal varējām vienoties draudzīgās sarunās.
Pēc sparīgas spēļu un rotaļu daļas, kurā bērzainiešiem ierādījām ne tikai latviešu tradicionālo kopienu vidū jau itin iecienīto ripas spēli, cūciņas sišanu, sietiņa dzīšanu un citiem pavasarīgiem darbiem Rāmupe saposās goda drānās un uzstājās ar košu pavasara laika dziesmu koncertu un par spīti lietainajam laikam arī dejoja paši un aizrāva vietējos dejotājus.
Savukārt pēc koncerta visiem bija iespēja izstaigāties pa Bērzaines apkaimi un Cēringenre pilskalnu. Daži izvēlējās kopā ar mums doties uz pilskalna saimnieku un bērzainiešu senu draugu restorānu Waldrestaurant Zähringer Burg. Kur dziedājām un muzicējām omulīgajā restorāna viesu zālē. Līdztekus citiem folkloras interesentiem, ko sastapām, nācās pakoncertēt un par sevi pastāstīt vācu pārim, kas īpaši mūsu dēļ atbrauca Bērzainē un lūdza padziedāt. Viņi Baltijas valstu, tai skaitā Latvijas folklorai, sekojot jau kopš Dziesmotās revolūcijas laikiem.
Bet ar to jau svētdiena vēl nebeidzās, – pašā vakarā sanācām uz dziesmotu un stāstiem bagātu vakarēšanu Bērzaines omulīgajā kamīnnojumē. Vakara cienastā bija ne tikai pašu atbraucēju līdzņemtie kārumu groziņi, bet arī latviskas tējas un dažādi apaļi ēdieni, pat pankūkas. Nama saimnieki Inese un Āris Aveni nenogurstoši cepa gardu gardās pankūkas – saldās ābolu un dūšu piesienošās kartupeļu. Tās tiešām nevarēja vien nenoēsties.
Pirmdienas rīts atausa mājupceļa nojausmās un sajūtās. Pēdējā ar bērzainiešiem kopīgā ēdienreize šī ceļojuma laikā, somu kravāšana. Vēl pāris stundu, izstaigājot Freiburgas iezīmīgākās vietas, un tad jau zem riteņiem ceļš uz Frankfurti, kur atkal izmantosim "airbaltic" pakalpojumus un turku apkalpi. Līdz citai reizei viesmīlīgā Mazā Latvijā Bērzaine, Freiburgā, līdz citai tikšanās reizei bērzainieši. Cerībā par tikšanos Latvijā, jo esam visus aicinājuši ciemos rudenī, mūsu Rudenāju festivāla laikā. Šīsreizes skanīgais un sirsnības bagātais ceļojums izskanējis, aizripojis, palicēji samīļoti un sadziedāti. Mazajā Latvijā Bērzainē, sapņu zemē, gribēsies atgriezties katrā ziņā vēl un vēl un gribēsies ieteikt tur pabūt ikvienam latvietim.