Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Latviešu mūzikas kultūras tradīcija ir fenomenāla parādība pasaulē, un Siguldas Opermūzikas svētki, kas šogad notiks no 3. līdz 5. augustam Siguldas pilsdrupu estrādē, turpina to.

– Kā jums radās ideja par Siguldas Opermūzikas svētkiem?
– Tas aizsākās 1993. gadā ar vienu koncertu. Toreiz mūsu opermākslinieki – Ingus Pētersons, Inese Galante, Ingus Siliņš – vasaru pavadīja Latvijā un kā mākslinieki īsti nevienam nebija vajadzīgi. Piedāvāju viņiem iespēju uzstāties, kaut jāteic – viegli tas nenāca: visu mēnesi meklēju sponsorus un tā arī nevienu nesadabūju. Palīdzēja radi, draugi... Gribu, lai cilvēki mani pareizi saprot: Siguldas Opermūzikas svētki ir Kalnu ģimenes privāts pasākums – gan radošs, gan finansiāls.

– Kā spējat atrisināt svētku organizēšanas materiālos jautājumus?
– Labi, ka man ir saprotoša ģimene, kas mani atbalsta. Šobrīd vēl nezinu, vai spēšu māksliniekiem samaksāt, tādēļ jau iepriekš esam izlēmuši, no kādām lietām varētu atteikties, ko pārdot vai ieķīlāt, lai pasākums varētu noritēt. Ir ļoti grūti, jo kopsummā man ir jāsadabū 130 tūkstoši latu. No tiem – 80 tūkstoši latu jāietirgo par biļetēm, un operai tā ir liela summa. Kad strādāju par ķirurgu, varēju vairāk atļauties, tagad šādu ienākumu man nav un esmu pilnībā atkarīgs no skatītājiem un sponsoriem. Bet daudzi sponsori sola naudu pēc pasākuma, kaut nauda ir vajadzīga pasākuma laikā. Ja mākslinieks vai orķestris starpbrīdī nesaņem naudu, viņi paņem instrumentus un dodas mājās.

– Kālab šāds risks? Ko jums sniedz mūzika?
– Lielākais risks ir tad, ja cilvēks riskē ar savu veselību, dzīvību. Mantu zaudēt ir risks – patīkami tas nav, bet ne traģiski. Man ir jāstrādā, lai nebūtu riska.

Mūzika ir tas pats, kas patīkamas smaržas. Godīgi runājot, tās ir pozitīvas emocijas, vienkāršākā valodā – bauda. Mūzika mani iedvesmo, kliedē apātiju un rada tonusu. Klausīties labu mūziku ir, tāpat kā satikties ar tuvu draugu, kuru neesi ilgāku laiku redzējis.

– Kādas ir jūsu mīļākās skaņas?
– Man nav mīļāko skaņu. Klausos dažādu mūziku – klaviermūziku, vijoļmūziku, opermūziku, arī simfoniskos skaņdarbus. Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Kā latvietim man patīk arī šlāgeri: "Pie Dzintara jūras", "Dzīvīte", "Lido mazā kaija"... No operām varbūt viena no tuvākajām ir "Fausts", arī "Traviata". Tomēr visvairāk mani uzrunā klaviermūzika – Šopēns, Lists, Bēthovens. Tā ir smalkāka un dziļāk iekrīt dvēselē. Tas man ir tā dziļi personiski.

– Vai grāmatas arī jums tīk lasīt?
– Strādājot par ķirurgu un organizējot Opermūzikas svētkus, daudz esmu zaudējis, jo maz izlasījis. Tagad mēnesī varu izlasīt vismaz divas grāmatas. Pašlaik mana prioritāte ir Melānijas Vanagas literārais mantojums un kā tas būtu izmantojams literatūras stundās skolā. Tā ir kultūrvēsturiska epopeja, un "Veļupes krastā" būtu jātulko daudzās valodās, sevišķi – krievu, un jāpiedāvā visiem krievu skolu bērniem lasīt, lai saprastu, kādas mokas mēs kā tauta esam izcietuši. Esmu atradis sabiedrotos – Ilmāru Blumbergu, Inesi Vaideri, Janīnu Kursīti, Dzintaru Ābiķi – un tūlīt pēc Opermūzikas svētkiem pie tā strādāšu.

– Šogad ir jubilejas svētki. Kas, jūsuprāt, ir jānoklausās, jānoskatās?
– Jānoklausās gan itāļu opera "Traviata", gan galā koncerts. Pasaulē joprojām strīdas, kura ir populārāka – "Karmena" vai "Traviata". Tāpat kā nezina, kura bija pirmā – vista vai ola. "Traviata" ir dvēseliskāka, jo pamatā ir traģiska mīlestība, un, lai šis dvēseliskums izrādē būtu pilnvērtīgs, ir vajadzīgi lieli mākslinieki. Izrādes kodols ir slovāku tenors Pavols Bresliks, ko mūzikas pasaulē dēvē par Pavaroti vietas ieņēmēju. Pagājušajā gadā galā koncertā viņš pierādīja, ka ir pasaules augstākā līmeņa dziedātājs.

Bet vislielākais un negaidītais prieks ir par to, ka beidzot Maija Kovaļevska piekritusi dziedāt Violetas lomu. Esmu šo lomu piedāvājis viņai jau gadus trīs četrus, taču dziedātāja uzskatījusi to par lomu, ko var dziedāt tikai tad, ja mākslinieks ir sasniedzis savu augstāko vokālo līmeni, viņam ir dzīves pieredze un galvenais – spēcīga dvēseles pasaule.

Alfrēda tēva lomā ir harizmātiskais itāļu operdziedātājs Vittorio Vitelli. Oriģināliestudējuma mīlas duets ar pasaules līmeņa personību Breslika un Kovaļevskas piedalīšanos, – tāds varbūt ir otrais 160 gados, kopš radusies šī opera! Izrādē ir spēcīgs orķestris un koris, režisors ir Edmunds Freibergs, scenogrāfs – Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece – Ieva Kundziņa.

– Ar ko īpašs būs galā koncerts?
– Uzskatu, ir jābūt līdzsvaram – nedrīkst būt kā jaunākais un vecākais brālis. Tādēļ centos, lai galā koncerta mākslinieciskais līmenis būtu līdzvērtīgs operas "Traviata" iestudējumam, cīnījos, lai koncertā piedalītos viens no vadošajiem pasaules dramatiskajiem tenoriem Aleksandrs Antoņenko ar savu skatuves partneri, vadošo dramatisko soprānu Rafaelu Angeleti, divi ļoti labi franču operdziedātāji – Filipe Do un Klementīne Margēna, kā arī vīrišķīgākās balss īpašnieks pasaulē baritons Džons Vegners no Austrālijas, kura senču zeme ir Latvija. No mūsu solistiem koncertā piedalīsies Inga Šļubovska un Krišjānis Norvelis. Koncertā uzstāsies divi kori – festivāla koris un pirmoreiz – Rīgas Doma kora skolas zēnu koris.

– Vai biļešu cenas ļaus Verdi "Traviatu" vai galā koncertu baudīt visiem, kas to vēlēsies?
– Lai arī pašlaik internetā lasāms, ka biļetes ir izpārdotas, gribu teikt – biļetes būs, turklāt neierobežotā skaitā! Liksim papildu sēdvietas, arī kājās varēs stāvēt. Brīvdabas estrādē ir ietilpuši pat septiņi tūkstoši cilvēku! Tas, kurš nopircis stāvvietu par 10 latiem, beigās varbūt izrādīsies lielāks ieguvējs nekā tas, kurš nopircis biļeti par 30 latiem. Zināmā mērā viņš varētu būt pat priviliģētākā stāvoklī: skatās te vienā, te otrā vietā – tur, kur jūtas labāk. Arī apmēram simts biļetes pensionāriem būs par 7 latiem.

– Vai mūslaikos cilvēki pārtiek arī no mākslas, ne tikai no pārtikas precēm?
– Cilvēki kļūdaini domā, ka manta dara cilvēku laimīgu. Galīgi tā nav. Viens var būt miljonārs un ļoti nelaimīgs, turpretī cits skaita santīmus, lai būtu ko paēst, bet viņam ir labas attiecības ar tuviem draugiem, viņš ir mīlēts, un viņam ir savas intereses. Viņš prot priecāties par pirmo izdīgušo kartupeļu stādu un pirmo nogatavojušos tomātu mazdārziņā. Visīstākais prieks ir par skaistām cilvēku savstarpējām attiecībām un kādu aizaušanos, kura dod rezultātu. Skaistumu var atrast daudzās jomās – sadzīvē, mākslā, savstarpējās attiecībās.

– Kāda ir jūsu attieksme pret mūziķiem, kuri ilglaicīgi dodas prom no valsts, lai pakāptos pa karjeras kāpnēm vai kādu materiālu apsvērumu dēļ?
– Ir divi iemesli, kāpēc mākslinieki brauc projām. Mūziķiem un operdziedātājiem nav, kur izpausties. Ja mūsu operā ir tikai divi oriģināliestudējumi gadā un dzied daudz viessolistu, operdziedātāji nonāk uz skatuves labākajā gadījumā desmit reizes gadā. Ja operas solists nevar mēnesī vismaz piecas reizes būt uz skatuves, viņš kā mākslinieks degradējas. Talantīgajiem ārvalstīs klājas pavisam labi – tie iekaro pasauli, piemēram, Maija Kovaļevska, kura Metropolitēnā ir nodziedājusi vairāk nekā 50 izrādes! Viņa ir pieprasītākā latviešu operdīva pasaulē. Kad pasaules prestižākajai operai bija 125 gadu jubileja, Maija Kovaļevska bija starp 20 izcilākajiem pasaules dziedātājiem. Tur bija arī Aleksandrs Antoņenko no Latvijas. Tad redziet, kāda dižvalsts mēs esam!

– Laika ritējuma iezīme un vērtību kritērijs ir popularitāte, nevis meistarība. Ko domājat par mūsdienīgiem akcentiem operā?
– Tagad aktivitātes ir lielas. Rādīt katrā izrādē kailus dibenus – Eiropā šī slimība jau sen ir izslimota. Bez šaubām, ir jābūt kādam mūsdienīgam pieskārienam, izrāde nedrīkst smaržot pēc naftalīna, nevajag visas šīs parūkas, tomēr pamatam ir jābūt. Tāpat kā cilvēks nespēj lidot, viņam jāstaigā pa zemes virsu, tā operu nevar pilnībā pārtaisīt "pēc sava ģīmja un līdzības". Komponists taču ir iedvesmojies no kāda romāna sižeta un mūziku komponējis noteiktam saturam!

– Jūs cilvēkiem radāt svētkus. Ko dzīvē vēlētos sev?
– Lai es būtu labā fiziskā formā un garā možs. Ir tāds teiciens par cilvēkiem: vai nu viņš ir vienmēr jauns, vai nekad nav jauns. Jūtu – esmu no tiem, kam patīk būt vienmēr jaunam. Un vienmēr jauns ir tas, kas kaut ko dara, kas domā, kam ir mērķis un savas iezīmes.