Daļa Daugavas muzeja ekspozīcijas jau atkal ir atgriezusies savā vietā, un darbojas monitori, kādu pirms tam šeit nebija, piedāvājot apmeklētājiem pašiem ar savu roku pāršķirt vēstures lappuses. Šeit var aplūkot gan senus fotoattēlus un dokumentus par laiku, kad Daugavas senleju vēl nebija izmainījušas hidroelektrostacijas, gan laiku, kad spēkstacijas tika celtas. Vietā nostājušies vēsturiski priekšmeti, kas liecina par seno laiku ikdienas dzīvi. Dažās telpās gan pēdējie ekspozīcijas iekārtošanas darbi vēl turpinās.
"Jaunajā ekspozīcijā ir saglabāts saturs, kāds tas vienmēr ir bijis Daugavas muzeja ekspozīcijā kopš tā dibināšanas 1969. gadā, proti, stāsts par Daugavu un tās krastu iedzīvotājiem, jo šeit – Salaspils un Daugavas lejteces rajonā – ir atrastas vissenākās cilvēku apmetnes, kādas konstatētas tagadējās Latvijas teritorijā. Tāpat Daugavas krastos vai to tuvumā no 13. gadsimta līdz pat Latvijas neatkarības cīņu laikam ir norisinājušās nozīmīgākās sadursmes starp vietējiem iedzīvotājiem un tiem, kas nāca viņus pakļaut," teic Mārtiņš Mintaurs.
Īpaši viņš uzsver to, ka Daugavas muzejs ir viens no retajiem upes vēstures muzejiem Eiropā. "Tuvākais tāds ir Jūrniecības muzejs Polijas pilsētā Gdaņskā, kur ir atsevišķa nodaļa par Vislas vēsturi. Vēl viens ir Ribinskā Krievijā, kas veltīts Volgas vēsturei, liekot uzsvaru uz HES būvi. Tā kā Daugava ir viena no desmit lielākajām Eiropas upēm, patiesībā, ja vēl kaut kur Eiropā ir Donavai, Reinai vai citai upei veltīti muzeji, tad vienalga tādu upju muzeju Eiropā nav daudz."
Tieši tāpēc, kā stāsta M. Mintaurs, veidojot ekspozīciju, ir padomāts par pagājušā gadsimta vēsturē palikušo stāstu par Daugavas laiviniekiem un plostniekiem un upes izmantošanu transportam – par kokmateriālu pludināšanu, par liellaivām, kas pārvadāja Daugavas krastos izlauzto dolomītu... Tagad šīs atradnes ir zem hidroelektrostaciju uzplūdinātā ūdens, bet Rīgā, skatoties uz Pēterbaznīcas fasādi, redzam, ka tā veidota no iesārta dolomīta. Tā sauktais Saulkalnes gliemežu dolomīts ir nācis no Salaspils un Saulkalnes apkārtnes. No tā ir veidotas arī Daugavas muzeja kāpnes.
M. Mintaurs teic, ka jaunā, mākslinieces Ievas Lapiņas dizaina idejās ieturētā Daugavas muzeja ekspozīcija ir kļuvusi interaktīva – apmeklētājs pats var pašķirstīt vēstures lappuses ekrānos, kas ļāva tās paša senās fotogrāfijas un zīmējumus padarīt pieejamākus un saglabāt labāku šo attēlu kvalitāti, nekā tā bija kādreiz uz sienas izvietotajās planšetēs. "Mūsu mērķis nebija izveidot muzeju ar ekrāniem, bet tos izvietot tur, kur tas nepieciešams, lai padarītu muzeja krājumus vieglāk pieejamus," viņš piebilst.
Daugavas muzejā var apskatīt gan īstus plostnieka zābakus, gan ierīci, ar kādu laivinieki cēla kuģos akmeņus, kad tīrīja upes gultni, lai pa Daugavu varētu peldēt liellaivas, gan arī unikālas senlietas no lībiešu un citu tautu kapulaukiem, piemēram, akmens kapa no Ikšķiles, kas liecina par pirmajiem kristīgajiem apbedījumiem Latvijas teritorijā.
