Kolektīvam nupat apritēja pieci gadi, un pašlaik rit intensīvs mēģinājumu laiks, jo novembrī jādejo lieluzvedumā "No zobena saule lēca". Par to dejotājiem ir liels prieks, jo šis iestudējums saistīts ne tikai ar tautas deju, bet arī ar latvisko dzīvesziņu, kas nāk līdzi cauri laikiem.
Sarunājos ar kolektīva vadītāju Ievu Roķi un dalībniekiem Ingūnu, Guntaru un Vilni par to, kas un kāda ir "Dūka" un kādēļ ir vērts dejotāju pulkam pievienoties.
– Kādēļ tieši "Dūka"?
– Sākotnējais kolektīva nosaukums bija "Siguldietis", šogad to nomainījām uz "Dūka", jo gribējām nosaukumu, kas vairāk raksturotu mūs pašus, to, cik daudzpusīgi esam. Dūka ir spēks un enerģija. Tas ir sens latviešu mūzikas instruments, līdzīgs dūdām, un arī tajā, līdzīgi kā dejā, ir jāieliek enerģija no sevis, lai panāktu vēlamo rezultātu.
– Vai kolektīva sastāvs pa šiem gadiem ir mainījies?
Ieva: Kolektīva sastāvs ir izkristalizējies. Dejotāji atnāk ar ļoti dažādu pieredzi. Kāds ir dejojis skolas laikā, citiem ir ilga dejošanas pieredze citos kolektīvos, bet ir arī tādi, kuri vienkārši grib pamēģināt kaut ko jaunu. Atceros pirmo sarunu ar Guntaru. Vaicāju, kāpēc viņš vēlas dejot. Viņš teica: mūziku es saprotu, ar sportu nodarbojos, instrumentu māku spēlēt, dziedāt arī māku, bet dejot vēl neesmu mēģinājis.
Guntars: Jā, mana dejotāja karjera sākās pirms četriem gadiem. Kad spēlēju armijas pūtēju orķestrī, mums bija defilē programmas, un tas savā ziņā bija kaut kas līdzīgs.
– Kādi ir galvenie ieguvumi, dejojot deju kolektīvā?
Guntars: Tā ir lietderīga laika pavadīšana, kurā ir iespēja sevi pilnveidot fiziski, mentāli un emocionāli. Manuprāt, kopumā uz šo mākslas veidu būtu jāskatās no papildu pievienotās vērtības, un tā ir kaut kas vairāk par deju soļu apgūšanu. Piedaloties koncertos, tiek trenēta prasme uzstāties un sevi prezentēt, kas ļoti noder arī darbā un citur. Deja attīsta arī verbālās un ķermeniskās komunikācijas spējas. Man deja noteikti ir arī saikne ar latviskumu. Tajā es smeļos spēku, atrodu savu identitāti vai kādu jaunu tās aspektu. Manuprāt, latviešiem noteikti būtu jābūt saiknei ar kādu no mākslām – vai tas ir koris, dejošana vai spēlēšana orķestrī. Dziesmu svētki ir unikāli pasaules mērogā, tādēļ varētu pat teikt, ka ikvienam latvietim ir pienākums kaut kādā veidā iesaistīties.
Vilnis: Mēs ar sievu Ingūnu dejojam ļoti sen. Pats dejoju no trīs gadu vecuma. Vienīgais pārtraukums bija, kad, solidarizējoties ar sievu, gaidot bērniņus, nedejojām abi. Mēs dejojam kā ģimene, un galvenais iemesls, kāpēc to darām, ir tas, ka tā ir iespēja būt ģimenei kopā ārpus mājām, ārpus darba, tur, kur abiem patīk, un tas ir ļoti spēcīgs motivators uzturēt stipras ģimenes. Vidējās paaudzes deju kolektīvos ir stabila tendence, ka vismaz 40 procentu kolektīva ir pāri un ģimenes.
Ingūna: Esam bijuši vedēji vairākās kāzās, un vienmēr jaunajiem novēlam, lai viņiem arī pēc gadiem būtu kāds kopīgs hobijs, kur viņi būtu kopā nevis visa ģimene, bet tieši viņi divi – vīrs un sieva.
– Vai vīrs un sieva pārsvarā dejo viens ar otru?
Ieva: Parasti sākumā pāris tā arī saka: mēs dejosim tikai tad, ja varēsim dejot kopā. Tā, protams, var darīt. Bet tad pienāk brīdis, kad pāris sāk strīdēties par dejas soļiem. Var būt tā, ka pārim ir lieliska saskaņa ikdienā, bet reizēm ir dejas, kurās labāk pamainīt partnerus.
– Esat vidējās paaudzes deju kolektīvs. Kas ir vidējā paaudze?
Ingūna: Svarīgākais nav dejotāju vecums, bet gan tas, ka kolektīvā dejojam ne vairs kolektīvisma ambīciju dēļ, bet darām to kā savu hobiju, tas ir dzīvesveids.
Ieva: Kad jauniem cilvēkiem izveidojas ģimenes, dejot jauniešu kolektīvā ir diezgan grūti. Ja mājās ir mazs bērniņš, tādu koncertu slodzi ir grūti izturēt, jo tas ir ilgs laiks prom no mājām.
Ingūna: Mums pašiem bija situācija, kad mēs ar Vilni gribējām un varējām turpināt dejot ierastajā režīmā, bet bērni mūs vienkārši nelaida, mazais bērns histēriski raudāja.
– Jebkurā kolektīvā liela nozīme ir vadītāja autoritātei, viņa spējai iedvesmot dalībniekus. Kāda ir jūsu vadītāja?
Ingūna: Ieva ir prasīga, bet ne barga. Tikai tad, kad ir perfekti apgūti dejas soļi, atveras prāts un var saprast dejas būtību. Ieva daudz stāsta par dejas saturu un vēstījumu, un tas mums palīdz attiecīgi noskaņoties.
Ieva: Dejojot uz skatuves, pat ja izslēdzas mūzika, dejotājiem ir jāspēj nodot dejas vēstījumu. Lai to varētu izdarīt, deja ir pilnībā jāizlaiž caur sevi.
– Kādēļ deju kolektīvos vīriešu parasti ir mazākumā?
Guntars: Mainās dzimumu lomas kopumā. Piemēram, ja kādreiz vadošos amatos dominēja vīrieši, tagad situācija ir mainījusies. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka tas notiek arī citās jomās.
Vilnis: Mēs, vīrieši, ļaujam sievietēm iet uz fitnesa nodarbībām un citur. Arī, ja ir vēlme iet dejot, mēs parasti ļaujam. Savukārt sievietēm, manuprāt, ir kaut kāda psiholoģiskā barjera ļaut vīrietim iet uz dejošanu, kur ir citas meitenes. Līdz ar to sanāk, ka dejo vai nu pāri, vai meitenes. Savukārt, ja dejo vīrietis, tad, visticamāk, viņš tajā brīdī ir bez attiecībām.
Ieva: Vai arī ir trešais variants – vīrietis dejo, bet sievai ir cits hobijs. Piemēram, Guntara sieva dzied korī, bet Guntars dejo. Ja nav viena kopīga hobija, ir jāsaprot, ka katram ir vajadzīgs savs laiks, kur dvēseli piepildīt.
– Cik viegli vai grūti ir dejot?
Vilnis: Savulaik, kad dejoju jauniešu kolektīvā, bija reizes, kad mēs bezmaz rāpojām no mēģinājumiem ārā. Taču otrā dienā atkal jūties labi. Uz skatuves nodejojam deju, izliekam visu enerģiju un knapi varam ar staltu muguru noiet no skatuves, taču pēc minūtes esam gatavi atkal dejot. Man tā ir liela vērtība – dot skatītājiem prieku. Bet visi esam nedaudz egoisti, un ir patīkami saņemt enerģiju no skatītājiem.
Guntars: Dejošana ir izteikti fiziska aktivitāte. Pēc pirmajiem mēģinājumiem sapratu, ka dejošana prasa fizisko sagatavotību. Tas ir ļoti labs fitness un iespēja uzturēt sevi formā, kā arī nostiprināt staltu stāju.
– Pastāstiet vairāk par mēģinājumu procesu!
Ieva: Nodarbības mums notiek divas reizes nedēļā. Mums ir divu veidu iesildīšanās treniņstundas. Spēka vingrinājumos, kurus vada Vilnis, nostiprinām dziļo muskulatūru, savukārt baleta klasikā stiprinām pēdas, lai būtu laba plastika.
Vilnis: Runājot par koncertdzīvi, vidēji notiek viens koncerts divos mēnešos. Labi, ka ir ne tikai lielais mērķis Dziesmu un deju svētki, bet arī visu laiku kāds mazs mērķītis. Tas ir stimuls sevi uzturēt formā. Turklāt koncerti nav tikai koncerti. Tas ir superīgs laika pavadīšanas veids. Tev nav vakarā jāiet uz klubiņu. Pēc koncerta ir groziņu vakars un kolektīvi savā starpā paballējas.
– Tātad deju kolektīva dalībnieki kļūst par draugiem?
Ingūna: Mūsu deju kolektīvā noteikti! Notiek nepārtraukts teambuilding, par ko uzņēmumi maksā lielu naudu.
Guntars: Ja uzņēmumos stundu no darba laika veltītu tam, lai darbinieki kopā dziedātu korī vai dejotu, darba produktivitāte noteikti vairākkārt palielinātos.
Ingūna: Deju kolektīvā tu esi cieši kopā ar saviem biedriem un apēd gana daudz pudu sāls, kamēr izaudz līdz koncertu līmenim. Kaut vai Dziesmu un deju svētku nedēļa – no astoņiem rītā līdz pusnaktij tu esi uz deju laukuma, jūs kopā dejojat, staigājat, ēdat. Jā, šie cilvēki kļūst par lielu daļu tavas dzīves.
