Filmas "Dons Žuans" anotācija vēsta: "Jau kopš bērna piedzimšanas Marina centīgi pilda mātes-cietējas lomu, vieglā formā ar autismu sirgstošo dēlu vadājot no viena ārsta pie otra un izolējot viņu no sabiedrības. Lai arī šobrīd iestājies universitātē, savas mātes acīs 22 gadus vecais dēls Oļegs joprojām ir tālu no vīrieša ideāla.
Vēloties uzlabot dēla dzīves kvalitāti, kas spētu nodrošināt galveno – sievas un darba atrašanu –, Marina pakļauj Oļegu virknei netradicionālu ārstēšanās metožu. Amatieru teātra pulciņā puisis iejūtas Dona Žuana tēlā, bet psihoterapeites apmeklējuma laikā viņš spiests tēlot zirgu un nēsāt kareivīgo speciālisti pa kabinetu. Oļega un viņa mātes Marinas psiholoģiskais duelis liek domāt par trauslo robežlīniju starp normālo un anormālo mūsdienu sabiedrībā. Vienlaikus šī ir filma par cerību un saprāta uzvaru."
Filma bija dziļi aizkustinoša, un sevišķi vērtīgu šo vakaru padarīja iespēja pēc seansa piedalīties diskusijā ar filmas režisoru Ježiju Sladkovski, kurš atzina, ka filmas vienmēr uzņem ar kādu konkrētu mērķi. Proti, skatītājiem jāgūst kāda atziņa, nevis vienkārši interesanti jāpavada laiks. Šādu domu mūsdienās no māksliniekiem bieži neizdodas dzirdēt.
"Māksla mākslas dēļ" ir koncepts, kuru apstrīdēt modernā sabiedrībā neskaitās labais tonis, bet režisors Sladkovskis pavisam skaidri norādīja, ka nekad neuzņemtu filmu vienkārši, lai tīksminātos par sevi un bez skaidras mērķa apziņas. Turklāt filmai vienmēr jābeidzas uz cerīgas nots, nevis jāiedveš skatītājos pesimisms. Ja kaut ko tādu teiktu politiķi, mākslinieki kliegtu, ka tā ir cenzūra. Bet, kad to pasaka mākslinieks, tas šķiet tikai loģiski.
Bija ļoti patīkami klausīties režisora stāstījumā, par kādiem jautājumiem filmēšanas laikā viņš domājis un kādas atziņas guvis. Viens no galvenajiem filmas jautājumiem – kas ir normāls cilvēks? Režisors ar šo darbu aizstāv cilvēka tiesības būt atšķirīgam. Lai kā mēs gribētu otru cilvēku pārveidot, visam ir savas robežas. Un savā pārveidošanas kārē mēs paši varam sākt palikt par muļķiem.
Filmas “Dons Žuans” režisors Ježijs Sladkovskis (foto: culture.pl)Režisors viesojies arī psihoneiroloģiskajās slimnīcās, kad vēlējies tur uzņemt filmu, un secinājis, ka reizēm "trako namos" cilvēki uzvedas daudz normālāk, nekā ārpus tiem. Arī šajā filmā ar autismu sirgstošais Oļegs ir tas, kurš saglabā skaidru galvu un ir visgodīgākais pret sevi. Skatoties filmu, brīžam šķita – vai tiešām tā ir dokumentālā filma, vai var būt, ka tik trakas lietas notiek pa īstam? Piemēram, Latvijā psihoterapeits, kas uzvestos tik agresīvi un neadekvāti (pacienta iepļaukāšana, nostādīšana pazemojošās situācijās) kā filmā attēlotā speciāliste, jau sen būtu padzīts no darba.
Varēja arī apbrīnot filmas personāžu atvērtību kameru priekšā. Smiekli, asaras, dusmu izvirdumi, bailes, mīlestības dzimšana – to visu režisoram izdevies iemūžināt šajā filmā. Ar daudzajām pārsteidzošajām, aizkustinošajām un smieklīgajām epizodēm filma "Dons Žuans" ne mirkli neļauj skatītāja uzmanībai atslābt.
Prieku par vērtīgi pavadīto vakaru kārtējo reizi aizēnoja "mazuma piegarša". Proti, skumjas par to, ka kvalitatīvas un gudras filmas Latvijas kinoteātru repertuārā ir lielā mazākumā, un arī šo filmu tuvākajā laikā kinoteātros vairs neplāno rādīt.