Ievas Muzikantes gleznu cikls "Latvija – Gadalaiki" ir kā laikmetīga himna gleznās, kas veltīta Latvijai. Ekspozīcija pārsteidz skatītāju ar novatorisku, oriģinālu un neparastu šīs tēmas risinājumu kompozīcijā, gleznošanas manierē un cikla koncepcijā. Māksliniece pati uzskata, ka šis cikls ir nepabeigts un turpina attīstīties, tāpat kā dzīve, kamēr to dzīvojam – joprojām top jaunas gleznas, kuras tiek pievienotas jau esošajām.
Gleznu sērijā ir skatāmi lielformāta portreti, kuros visos vienojošais elements ir saulesbrilles ar spoguļstikliem, tajās redzamas Latvijas ainavas. Gleznu sērija veidota kā simbolisks cilvēka dzīves cikla atspoguļojums, no bērnības līdz vecumdienām. Portretos attēloti dažāda vecuma cilvēki, no mazuļa līdz sirmgalvim cienījamā vecumā. Arī ainavas, kas redzamas saules brillēs ir asociācija ar cilvēka mūžu, agra bērnībai atbilst agrs pavasaris, jaunībai – vasara, brieduma gadiem – rudens, vecumdienām – ziema. Visa cilvēka dzīve tiek pielīdzināta viena gada sezonālajām pārmaiņām Latvijas dabā.
Vienojošs ciklam ir arī pozitīvais vēstījums – cilvēka mūžs ir skaists un unikāls jebkurā vecuma posmā, tāpat kā Latvijas daba ir skaista ikvienā gadalaikā. Latvija ir tā, kuru mēs mīlam.
Mākslinieci satrauc tas, ka neatkarības un miera apstākļos no Latvijas plūst ekonomisko bēgļu straumes uz ārvalstīm. Īpaši sāpīgi, ka Latvija katru dienu zaudē ar vien vairāk cilvēku, kas pamet savu zemi labākas dzīves meklējumos. Lauki aizaug ar zāli un krūmiem, mājas tiek pamestas, un Latvija kļūst arvien tukšāka.
Ieva uzskata, ka mūsu zemei ir nozīmīgs un ļoti svarīgs katrs cilvēks, kurš mīl savu dzimteni. Tādēļ savās gleznās autore izceļ katra cilvēka personību, raksturu un dzīves redzējumu. Lai to parādītu, Ieva ir izvēlējusies gleznot lielformāta portretus. Šādi izceļot katra sava gleznas modeļa nozīmību un unikalitāti. Tie ir māksliniecei tuvi cilvēki, draugi, paziņas un viņu bērni un viņi visi mīl savu Latviju.
Katrai gleznai ir savs stāsts, sava krāsu gamma, asociācijas un simboli. Ieva glezno savus modeļus ar veiklu otas triepienu, brīvi un nepiespiesti. Reizēm gleznās atstājot arī kādu nepabeigtības sajūtu ar domu, ka stāstu vēl var turpināt. Viss ir procesā un attīstībā, un tas ir mirklis, ko redzam šeit un tagad. Vērojot portretus, neapšaubāmi ir jūtama pašas mākslinieces mīlestība un empātija pret cilvēkiem. Ieva gleznojot meklē gan filozofiskas, gan liriskas noskaņas un motīvus, kas uzrunā ikvienu skatītāju. Katrs var saskatīt šajās gleznās ko tieši sev nozīmīgu, svarīgu vai mīļu un pazīstamu.
Par saviem darbiem gleznotāja stāsta: "Cilvēka mūžs ir kā gada ritums - pavasarim seko vasara, vasarai seko rudens, rudenim ziema. Cilvēks ir daļa no dabas, daļa no tēvzemes, daļa no laika, daļa no sabiedrības. Diemžēl mums nav dots šo ciklu atkārtot, paņemot pavasara ziedēt priekam ziemas gudrību. Mēs katrs pasaulē skatāmies caur savu prizmu un pasaule mums veras pretī un spoguļojas mūsos, tā arī šajās saules brillēs ir redzamas dzimtenes ainavas: bērnam tas ir pavasaris, pats mūža sākums, kad pasaule vēl ir jauna. Jaunības gados vasara atnes bagātus rudzu laukus un siena vālus, brieduma gados – rudens augļi un krāsu simfonija koku lapās, sirmgalvja acīs pretī lūkojas ziema, sniegs ir matos un pāri viņa mūžam."
Māksliniece gleznas ir apturējusi dažādās tapšanas stadijās, ar mērķi uzsvērt dzīves cikla dinamismu, kas ir nepabeigts process. Tas turpinās, mainās, kamēr vien mēs dzīvojam. Nozīmīgi ir arī tas, ka gleznās ir veiksmīgi fiksēts mūsu laiks, par to liecina gleznojuma maniere, kompozīcija, portretējamo personāžu apģērbu detaļas, aksesuāru, briļļu un rotu dizains. Īpaša uzmanība veltīta krāsu un laukumu attiecībām, neierastajam kompozīcijas traktējumam un līniju ritmam, kā arī dziļi personiskam krāsu simbolismam un asociācijām gleznu fonos, vienojot gadalaikus ar attiecīgo cilvēka mūža posmu.
Ieva Muzikante stāsta, ka zinātnieki ir pētījuši iemīlējušos cilvēkus un konstatēts, ka 80% no kopā pavadītā laika viņi lūkojas viens otrā. Tātad, tas ko tu mīli ir tavās acīs. Bet kā lai ieglezno Latvijas ainavu tik mazā laukumā kā acu zīlīte? Mūsdienu izgudrojums saulesbrilles ar atstarojošiem stikliem ir risinājums skatiena notveršanai. Briļļu atspulgā visiem portretiem ir Latvijas ainavas, Latvija ir tā, ko viņi mīl un uz ko ir vērsts viņu skatiens.
Ja Ievai kāds jautā: "Kāpēc viņa vēl ir šeit?" Tad atbilde ir skaidra, jo šeit ir viņas mīļie, viņas ģimene, viņas draugi, dzimtene un tauta. Tāpēc, ka Ieva viņus mīl.
Māksliniece ir iecerējusi ar šo gleznu ciklu "Latvija – Gadalaiki" iepazīstināt savus tautiešus ārzemēs, aicinot tos atkal mājās. "Latvija – Gadalaiki" ir vēstījums par Latvijas cilvēkiem un viņu mīlestību uz savu dzimteni. Tā ir iecerēta kā ceļojoša izstāde, vispirms, jau dažādās vietās tepat Latvijā, kā arī latviešu centros ārzemēs. Kā vēstījums citu zemju tautām par cilvēka mūža skaistumu un unikalitāti, par Latviju un tās cilvēkiem.
"Tornis" piešķir izstādei jaunu koncepciju. Izstāde ir izkārtota piecos stāvos. Katram gadalaikam un cilvēka mūža posmam ir atvēlēts savs stāvs. Un tā: bērnība un pavasaris ir pirmajā stāvā, jaunība – vasara otrajā, cilvēka brieduma gadi – rudens trešajā, bet seniora mūža posms, vecumdienas – ceturtajā stāvā. Cilvēka mūžs ir kā kāpšana augstāk tornī, tuvāk debesīm, tuvāk gaismai.
Krietni un ar mīlestību pret līdzcilvēkiem nodzīvota mūža ideāls ir Māte Terēze, kurai veltītu darbu ciklu "Dalīšanās mīlestībā" mākslinieki ir izstādījuši Torņa augšējā – piektajā stāvā. Īpaša nozīme tajā ir Mātes Terēzes portretam, kuru gleznojot māksliniece Ieva Muzikante izmantojusi kādu īpaši mīļu melnbaltu fotogrāfiju, kura spilgti attēlo portretējamās būtību, cilvēcību un gara lielumu. Autore gleznojot radījusi iespaidu, ka tā varētu būt mazliet apbružāta, bieži skatīta un ar mīlestību daudzreiz rokās ņemta piemiņa. Tā varētu būt kādas Kalkutas mūķenes ilgi kabatā nēsāta Mātes Terēzes fotogrāfija.
Tai pašā laikā glezna ir gleznota ar mūsdienīgu manieri, zināmu vieglumu un nepabeigtības sajūtu. Kā glezniecisku palīglīdzekli izmantojot rastra efektu. Mātei Terēzei Ieva veltījusi arī autortehnikā darinātus ciļņus, kuros simboliskā nozīmē attēlotas rokas, kas dala maizi un zivis – dalīšanās mīlestībā.
Māksliniece saka: ""Dalīšanās mīlestībā" ir Mātes Terēzes un viņas sekotāju vadmotīvs. Tas ir aicinājums uz dalīšanos ar pašu lielāko un skaistāko, kas ir katrā cilvēkā – dalīšanos savā mīlestībā reāli un patiesi ar tiem, kuriem tās visvairāk pietrūkst, ar tiem, kuriem to visvairāk vajag. Tātad savos darbos gribu runāt par kaut ko senu un īpaši vērtīgu cilvēcei. Par senām patiesībām, kas kā lauskas slēpjas gandrīz katras kultūras un reliģijas pamatos.
Tā kā Mātes Terēzes moto bija nest Kristu cilvēkiem, reālā, redzamā un mīlestības pilnā darbībā, katrā ceļā sastaptajā cilvēka saskatot Kristu. Tad arī manu gleznu – ciļņu tematika ir saistīta ar evaņģēlija emocionāli spilgtākajiem notikumiem, kuros Kristus dalās mīlestībā ar saviem tuvākajiem, piemēram, darbs "Piecas maizes, divas zivis" – Kalna sprediķis, vai kad mācekļi izkāpj krastā un zveja ir bijusi neveiksmīga, Kristus šo neveiksmi pārvērš veiksmē un rūpēs par viņu izsalkumu pasniedz tiem ugunskurā ceptu zivi un svaigu maizi. Šos notikumus savās meditācijās ir arī apcerējusi Māte Terēze, tos attiecinot arī uz mūsdienām."
Pašā piektā stāva telpas vidū guļ divi Tālivalža Muzikanta betonā veidotie jaundzimušie bērniņi. Jau iepriekš Tālivaldis šo tēmu ir risinājis akcijā "Par dzīvību" kad Vecrīgā uz ielas tika izstādīti 27 betona jaundzimušie mazuļi, tieši tik, cik Latvijā ik dienas notiek aborti. Piedzimt vai nepiedzimt? Cik trausla ir dzīvības robeža... Māte Terēze šajos mazuļos noraugās it kā uzdodot skatītājam jautājumu: Cik tevī ir mīlestības un žēlsirdības?
Māte Terēze ir teikusi: "Ikviens bērns, tāpat kā jūs un es, ir radīts lielam mērķim – mīlēt un būt mīlētam. Bērnam ir nepieciešama mīlestība un rūpes, lai tiktu izpildīta Dieva vēlēšanās mīlēt pasauli caur bērnu". Mākslinieki savos darbos aizkar skarbu tēmu, bet pāri visam domās ir mīlestība un gaišums līdzīgs saulei, kas pielej Torņa augšējo telpu.
Katrā torņa stāvā Ievas Muzikantes gleznas it kā sarunājas ar Tālivalža Muzikanta skulptūrām. Tālivaldis Muzikants savos darbos pārsteidz ar savu plastisko līniju eleganci. Tālivaldis ir ļoti uzmanīgs dabas vērotājs un stilizētājs. Perfekti pārvalda formu un ar saviem darbiem spēj aizkustināt skatītāju, rosinot to iztēli un aicinot ieraudzīt neparasto un skaisto katrā augā, ziedā vai akmenī.
Pavasaris māksliniekam saistās ar ceriņu ziediem. Ceriņu ziedi pārtop plastiskā dizaina formā, kuru tā vien kārojās uzlikt uz galda, lai paildzina pavasari. Savukārt vasara ir rozes. Un tās jau ir skulptūras.
Tālivaldis stāsta, ka roze – visu ziedu karaliene. "Man patīk stādīt rozes savā dārzā, vērot tās augam un vasarā uzziedam. Rozes ziedam, kad tas ir vēl tikai plaukumā piemīt īpaši plastiska forma, to var vērot neskaitāmos pagriezienos un rakursos, un katru reizi var saskatīt visskaistākos līniju un formu ritmus rozes ziedlapiņās. Rozes zieds ir īsts Dieva mākslas darbs, pati pilnība, tāpat kā sievietes augums - graciozs, mainīgs un skaists. Manas skulptūras – rozes ir iesākumā veidotas no rūpīgi izmeklēta modeļa – visskaistākās rozes manā dārzā. Vēlāk šo nelielo skici palielināju un veidoju veselu rožu ziedu grupu. Darinātas no keramikas akmens masas, apdedzinātas keramikas krāsnī, pārklātas ar košām glazūrām, un vēlreiz apdedzinātas vairāk kā 1000 grādu augstā temperatūrā. Tās ir rozes, kas nevīst karstumā un nenosalst ziemas salā."
"Rudens – Ķirbis" ražas laiks, kad dārzos omulīgi gozējās oranžas, dzeltenas un zaļas lielās ogas – ķirbji. Šis ķirbis nav tikai skulpturāls objekts, tas ir arī trauks ar praktisku pielietojumu.
Īpaši interesants ir mākslinieka "Akmens impresijas" darbu cikls. Ar vērīgu skatienu tiek pamanīta ikviena akmens nianse, nokrāsa, forma un faktūra. Šie akmeņi rosina mākslinieka fantāziju un iztēli tik dzīvi, ka Tālivaldis saskata tajos ne tikai portretus, bet, pat īpašus raksturus un psiholoģiskas nianses. Mākslinieks atmodina, akmeni izceļot un akcentējot katrā kādu personības aspektu vai tēlu. Nu gluži kā pasaku meistars.
Tālivaldis stāsta par to, kā tapa šie darbi: "Vasaras karstajās dienās mēs ar ģimeni labprāt braucam uz Vidzemes akmeņaino jūrmalu. Man patīk šie jūrmalas akmeņi, kurus jūra berzusi miljoniem gadu un piešķīrusi katram savu unikālu formu un raksturu. Ejot gar jūru, ir akmeņi, kuri mani īpaši uzrunā, liek iztēloties sevī paslēptu kādu seju, varbūt liek atcerēties tikai kādu tikko manāmu sajūtu, skatienu vai tēlu. Sākumā es tos tikai vēroju, priecājos par to dažādajām noapaļotajām, nogludinātajām formām, to krāsu un struktūru.
Šeit, Vidzemes akmeņainajā pludmalē sastopami arī pavisam monumentāli jūras akmeņi, kas veido unikālu ainavu, taču mani uzrunā tieši šie nelielie, kurus var pacelt, pagrozīt un jau iztēloties gatavu skulptūru. Tad vakarā es pārvedu mājās dažus, kas pēc tam manā darbnīcā pārtop dažādās akmens impresijās. Arī pats kalšanas process man ir kā saruna, kā spēle ar šo akmeni, kurš dažkārt cenšas man ko atklāt, dažkārt tieši otrādi – paslēpt sevī.
Kaļot, veidojot katru akmens tēlu, es cenšos maksimāli saglabāt sākotnējo jūras veidoto formu un faktūru, tai liekot saspēlēties ar manis piešķirtajām detaļām. Dažkārt ar kaltu cenšos pat neiejaukties dabīgajā akmens formā, vai izcelt tikai kādu atsevišķu detaļu, it kā "pamodinot" akmeni pēc tūkstošiem gadu gulēšanas.
Man svarīgi šķiet arī kā manis radītais akmens tēls iekļausies vidē – mājā, dārzā vai dabā no kurienes akmens nācis, bet tad jau tas pats veido pavisam citu stāstu. Mani akmeņi pārtop personās, kur katrai ir savs raksturs tie dažkārt veido dialogu viens ar otru, kurā var iesaistīties arī skatītājs. Arī cilvēka mūžs beigu beigās ir kā mirklis, impresija, kuram ir gada laiki un katrs no tiem mums paliek atmiņā ar savu neatkārtojamo unikalitāti."
