"Iemūrētie" stāsta par Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību un cauri gadsimtiem mītos aprakstīto nepieciešamību iemūrēt celtņu sienās upuri, lai piešķirtu ēkai dvēseli. Taču kopumā tas ir stāsts par izvēlēm, par cilvēku vēlmi radīt savu Visumu, un par upuriem, no kā nav iespējams izvairīties.
Uz vairākkārt dzirdēto jautājumu, vai ir vērts apmeklēt šo iestudējumu, esmu atbildējusi – noteikti jā! Tikai retais spētu palikt vienaldzīgs, klausoties pārpasaulīgajā mūzikā un domājot par pretrunu pilnās pasaules mūžīgajiem jautājumiem. Ineses Zanderes librets ir patiess baudījums ar savu valodisko bagātību un domas dziļumu, kas vienlaikus spēj gan skaidri izstāstīt konkrēto stāstu, gan atstāt vietu plašākai interpretācijai.
Stāsts sākas ar to, ka strādnieki ceļ bibliotēku ("mēs ēku kā likteni ceļam"), taču viss uzceltais pa nakti sabrūk. Pamazām visi iesaistītie saprot, ka nepieciešams būvupuris, kā senie mīti to paredz. Arhitekta un bibliotekāres mīlestība un gaidāmais bērniņš beigu beigās izrādās šis upuris, ko Arhitekts pat negribot ir upurējis.
Par spīti visiem šķēršļiem un politiķu pretrunīgajām darbībām ("labā roka – balss un tauta, kreisā roka – klusums un vara"), izrādes noslēgumā bibliotēka tiek uzcelta. Par to visi priecājas, taču daļai tas ir "vienaldzīgais prieks", jo paveiktais saistās ar personīgām traģēdijām.
Kaut arī iestudējuma sižetiskā līnija galvenokārt atspoguļo Latvijas Nacionālās bibliotēkas celšanu, upurēšanas tēmu iespējams plaši interpretēt. Kad mirušo upuru dvēseļu dziedājums sasniedz kulmināciju, vaicājot – ko upurēsi tu?, šis jautājums trāpa tieši skatītāju dvēselēs, jo tas vairs nav jautājums par Gaismas pili, bet par katra individuālajām izvēlēm.
Pēc operas noskatīšanās vēl ilgi par to gribas domāt, jo tā atklāj skaudru patiesību par cilvēka pretrunīgo dabu un mūžīgajiem likumiem, kas darbojas neatkarīgi no gadsimta.
