"Projekts "Deep Forest" radies deviņdesmito gadu sākumā, apvienojoties diviem talantīgiem komponistiem - Ērikam Mukē un Mišelam Sančezam. 1992. gadā izdotais debijas albums radās, eksperimentējot ar Centrālāfrikas dialektu un modernās mūzikas saplūdināšanu. Rezultātā pasaules mūzikas cienītāji ieguva kompozīciju "Sweet Lullaby" (pamatā Zālamana salu iedzīvotāju tradicionāla melodija), kas joprojām ir "Deep Forest" vizītkarte. Tikai viņam vien raksturīgais rokraksts, kas apvieno pasaules etniskās skaņas un mūsdienīgus ritmus, padara Ēriku Mukē par vienu no nedaudzajiem elektroniskās mūzikas pionieriem. Viņa augsti novērtētā daiļrade noteikusi etniski ambientās elektronikas novirzienu, vienlaikus paplašinot pasaules mūzikas jēdziena robežas," vēsta koncertu organizatori.
Uz koncertu Cēsīs bija sanākuši "Deep Forest" cienītāji, pārsvarā trīsdesmit, četrdesmit gadus veci, kas droši vien atceras "Deep Forest" hitus no savas jaunības. Taču nevarētu teikt, ka zāle bija stāvgrūdām pilna. Daudz kur manīja brīvas sēdvietas.
Koncerta sākumā uz liela ekrāna skatuves fonā tika rādīts aicinājums skatītājiem iesaistīties muzikāla skaņdarba radīšanā, izmantojos savus viedtālruņus. Ieejot norādītajā interneta vietnē, varēja ar tālruni atskaņot dažādu putnu balsis. Tālruni pakratot, tas sāka čivināt, vīterot vai gāgināt. Tā nu daļa skatītāju pirmo dziesmu klausījās, kratot savus tumsā spīdošos tālruņus.
Bija interesanti vērot, kādas izskatās klavieru, saksofona, akordeona un citu instrumentu elektroniskās versijas. Domāju, ka daudzi skatītāji šādus instrumentus redzēja pirmo reizi. Lai gan uz liela ekrāna tika rādīti dažādi dabas skati – kalni, meži, debesis, dīgstoši asni un plaukstoši ziedi-, tomēr datori, vadu murskuļi un elektroniskie instrumenti pārliecinoši izkonkurēja dabasskatu noskaņas. Nodomāju, kādēļ gan nevarēja milzīgo vadu daudzumu kaut nedaudz apslēpt skatītāju acīm. Kāda koncerta apmeklētāja atbildēja – vīriešiem taču ļoti patīk vadi!
Tā kā šis bija elektroniskās mūzikas koncerts, noskaņa bija nedaudz futūristiska. Šķita – tā varētu skanēt nākotnes mūzika kādā antiutopiskā filmā, kurā cilvēki aizmirsuši klasiskos instrumentus un pārgājuši tikai uz elektroniski radītu mūziku. Tādēļ koncerta laikā brīžam noskaņa bija nedaudz baisa, sevišķi kādas dziesmas laikā, kurā tika dziedāts (elektroniski pārveidotā balsī), ka mēs esam endangered species jau apdraudēta suga.
"Sweet Lullaby", kas ir grupas populārākā dziesma, ir diezgan meditatīvas noskaņas skaņdarbs, taču maldījās tie koncerta apmeklētāji, kas cerēja, ka atnākuši uz relaksējošas mūzikas koncertu. Ļoti daudzas dziesmas bija ātros "tuc tuc" disko ritmos. Uz mākslinieku aicinājumu dejot publika gan neatsaucās, izņemot vienu jaunieti pirmajās rindās, kuram vēlāk pievienojās vēl nedaudzi dejotgribētāji zāles malās.
Kāda apmeklētāja pēc koncerta bija vīlusies par dominējošajiem disko ritmiem un teica – nu kāpēc vajadzēja sacūkot skaņdarbus ar nevajadzīgu modernizāciju? Taču, kā zināms, par gaumi nestrīdas.