– Ar kādām izjūtām sagaidi šo pavasari?
– Šis pavasaris un viss gads kopumā man ir citāds nekā parasti. Koncerti ir saplānoti līdz pat gada beigām bez īpašas piepūles no manas puses. (Smejas) Šogad ir Knuta Skujenieka gads, dzejnieks svin 80. jubileju. Pirms diviem gadiem iznāca mans albums "Mosties" ar Knuta Skujenieka dzeju. Tā nu šogad albums vēlreiz iegūst rezonansi, kaut gan tas nebija ne plānots, ne arī īpaši organizēts. Līdz ar to pavasaris ir sanācis aktīvs un ļoti darbīgs, un es ļaujos notiekošajam, kas ir netipiski man.
– Parasti mēdz visu saplānot?
– Noteikti! Parasti laikus plānoju koncertus, lielākas tūres, pasākumus. Šobrīd vienkārši ļaujos plūsmai, dzīvoju un skatos, kas mani sagaida. Pagaidām viss notiek! Tas attiecināms arī uz programmu ar Knuta Skujenieka dzeju, – cilvēki zina, ka man ir šāds albums, tāpēc tieku aicināts koncertēt. Ogrē, piemēram, uzstājos kopā ar pašu dzejnieku.
– Vai dzejnieks priecājas būt uzmanības centrā?
– Man šķiet, viņš ir pat ļoti priecīgs un pagodināts. Arī man ir gandarījums, ka caur savu mūziku varēju izgaismot varbūt mazliet piemirsto, bet brīnišķīgo Knuta Skujenieka dzeju. Tas netiek darīts komerciālu mērķu dēļ. Abi esam cilvēki, kas mīl savu darbu. Plānā ir arī lielkoncerts ar dzejas lasījumiem, bet tas pagaidām ir ideju līmenī.
– Šobrīd tuvākais koncerts plānots Tukumā?
– Jā, akustiskais koncerts Tukuma baznīcā notiks 15. maijā, būšu tikai es un ģitāra. Pēdējā laikā ļoti daudz uzstājos kā solo mākslinieks, bez pavadošās grupas, kā to darīju savas darbības pirmsākumos. Savā ziņā tā ir atgriešanās pie saknēm.
– Vai uz skatuves labāk jūties viens vai kopā ar pavadošo sastāvu?
– Katrai no šīm lietām ir savs šarms. Spēlēšana kopā ar grupu vienmēr ir daudz pārdomātāka, ar lielu iepriekšēju sagatavošanos un kopīgiem mēģinājumiem pirms koncertiem. Konkrēti jāzina, ko spēlēsim, cik ilgi, jo tu neesi atbildīgs tikai par sevi, bet arī par pārējiem. Protams, skaņas materiāls grupas sastāvā ir daudz iespaidīgāks.
Ja uzstājos viens, pats spēlēju, pats dziedu. Nav konkrētas programmas, ļaujos mirkļa sajūtām, improvizēju. Piekrītu apgalvojumam, ka solo koncerti ir daudz intīmāki, personiskāki, tā ir kā meditācija. Spēlēju jau 10 gadus, bet vienmēr koncertējot piedzīvoju kaut ko jaunu.
– Desmit gadi uz skatuves – tas ir nopietns laiks...
– Man šķiet, ka tas ir ļoti īss laiks! 10 gadu – tas ir maz, tas ir tikai sākums.
Protams, atskatoties atpakaļ, secinu, ka piedzīvots ir daudz. Tas ir pieredzes bagāts laiks. Bet nedomāju, ka to īpaši atzīmēšu vai svinēšu, lai paiet vēl kāds laiciņš. Pagaidām izdoti tikai četri albumi. Tiesa gan, jūtu, ka kļūstu vecāks, arī mana auditorija vairs nav tikai tīņi. Tie vairāk ir mani vienaudži, ar kuriem runājam vienā valodā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
– Vairs nedziedi angļu valodā?
– Ar gadiem esmu sapratis, ko nozīmē dziedāšana angļu valodā. Materiāls šajā valodā tiek gatavots ar konkrētu mērķi – uzrunāt auditoriju citās valstīs. Ja mākslinieks dzied angļu valodā, ir jābūt tālejošam mērķim par citu tirgu iekarošanu.
Es ar mūziku pelnu iztiku, man jādomā, kā es to varēšu izdarīt. Nav jēgas ierakstīt dziesmas citā valodā, ja dzīvo Latvijā un tava mērķauditorija ir vietējie iedzīvotāji. Man patīk dziedāt latviešu valodā. Turklāt tikai savā dzimtajā valodā var pilnībā izteikt savas domas dziesmu tekstos.
Mans pēdējais albums "Mosties" ir latviešu valodā, un kopš tā laika arī mana auditorija ir mainījusies. Ir klausītāji, kuri nesaprot angļu valodu. Dziedot dzimtajā valodā, varu uzrunāt plašāku cilvēku loku, jo dziesmu teksti man vienmēr bijuši būtiski.
– Izjūti atšķirību, rakstot mūziku ar kāda dzejnieka vārdiem un paša sacerētiem tekstiem?
– Atšķirība ir milzīga! Pusotru gadu pēc albuma "Mosties" iznākšanas nevarēju uzrakstīt dziesmu tekstus. Biju strādājis ar Imanta Ziedoņa un Knuta Skujenieka dzeju, pēc tam katrs paša uzrakstītais vārds šķita nenozīmīgs un neinteresants. Vēlāk tiku tam pāri, šobrīd esmu sarakstījis 17 jaunas dziesmas, esmu arī tekstu autors. Visticamāk, jaunais albums iznāks nākamgad.
– Esi paškritisks?
– Esmu ļoti paškritisks! Un paldies Dievam, ka tā! Man šķiet, tas ir obligāts nosacījums, ja darbojies publiskā sfērā, jāprot sevi objektīvi novērtēt. Ir jauki reizēm par sevi papriecāties, bet ir jābūt racionālam pamatojumam to darīt, lai tā nav tukša paštīksmināšanās.
– Vai esi kādreiz izmantojis atpazīstamību, lai iestātos par lietām, kas tev svarīgas?
– Domāju, ka daru to ar labdarības projektu starpniecību, kuros iesaistos. Tiesa gan, nemēģinu katru reizi, kad izdaru ko labu, ielikt ziņu par savu veikumu sociālajos tīklos. Daru to tādēļ, ka man ir svarīgi palīdzēt. Ja es kā sabiedrībā zināms cilvēks varu, piemēram, piedalīties ziedojumu vākšanas akcijās vai labdarības koncertos, es to daru. Cenšos iesaistīties projektos, kas saskan ar manu personīgo pārliecību. Man ir svarīgi, kā dzīvo mani līdzcilvēki. Reizēm pietiek tikai ar to, ka uzklausi kādu. Bet labie darbi ir jādara, nevis par tiem jārunā!
– Vai par šīm lietām vairāk aizdomājies pēc meitiņas Ronjas pasaulē nākšanas?
– Protams, domāju, ka tā notiek lielākajai daļai cilvēku. Kamēr neesi kļuvis par tēti vai mammu, tu nevari saprast, ko tas nozīmē – būt pilnībā atbildīgam par šo mazo cilvēciņu. Gribas kaut ko darīt, lai pasaule būtu labāka. Protams, arī nelaimes, kas skar citus bērnus tagad uztveru daudz personiskāk.
– Kas tevi iedvesmo?
– Daba un klusums. Vienmēr izmantoju iespēju izrauties no Rīgas. Bet mūzikas radīšanai iedvesmu nemeklēju – varu rakstīt visur!