Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Atgriešanās sapņu zemē
Andrejs, dzimis rīdzinieks, stāsta, ka viņa ģimene vienmēr ir bijusi saistīta ar Baldoni. "Te kādreiz ir dzīvojis mana tēva vectēvs, un mans tētis bērnībā uz šejieni tika bieži braucis. Es atceros šos stāstus un senās fotogrāfijas, kurās redzams, kā viņi ar auto "Packard" brauc uz Baldones pakalniem. Kad 60. gados tika atklāta autobusu satiksme no Rīgas uz Baldoni, braukšana uz šejieni kļuva vienkāršāka, un kopā ar tēti un mammu mēs izstaigājām visus Baldones apkārtnes ceļus.

Vēlāk, mācoties Mākslas akadēmijā, iepazinos ar Ritu, un mēs kopā braucām uz man tik pazīstamajām vietām gleznot brīvā dabā. Kāpām ārā pieturā, kas tolaik saucās "Reaktors", un gājām uz Riekstukalna observatorijas pusi vai Liliju ezeru. Tieši šajā vietā "Radona" apkaimē, kur tagad ir uzcelts mūsu nams, mēs bijām gadu pēc kāzām –1989. gadā. Sarīkojām nelielu pikniku pie ugunskura. Pēc gandrīz diviem gadu desmitiem, kad meklējām vietu, kur Rīgas tuvumā nopirkt zemi, sludinājumos atradām arī šo vietu Baldones tuvumā. Kad kopā ar zemes pārdevēju tuvojāmies izvēlētajam zemes gabalam, abi ar Ritu saskatījāmies: tās taču ir mūsu vietas! Tad jau vairs nekādu šaubu nebija: mēs zemi pērkam!" teic Andrejs.

Uz jautājumu, vai nav bail, ka tepat kaimiņos ir radioaktīvo atkritumu krātuve, Andrejs atteic, ka nekad neesot bijis bail, lai gan visu laiku klīstot baumas, ka apvidus ir radioaktīvs un pat sēnes tāpēc te augot lielākas nekā citur. Turklāt mūsdienās ar interneta palīdzību ļoti labi var pārliecināties, kāds radiācijas līmenis ir "Radona" apkaimē un citur pasaulē. Tieši šeit radiācijas līmenis esot zemāks pat par nekaitīgo līmeni. "Radiācijas fons šeit ir krietni zemāks nekā Rīgā, Daugavpilī un daudzviet citur," piebilst Rita, uzsverot, ka šīs problēmas viņus, tāpat kā citus baldoniešus, tomēr uztrauc.

Gleznošana, ziepes un "lauku dzidrais"
"Mēs esam gleznotāji," vienā balsī saka Rita un Andrejs. Par savu dzīvi laukos viņi stāsta, ka lielāko daļu laika, protams, aizņem maizes darbs – gleznošana. Tam mājā atvēlēta liela telpa pašā nama sirdī. Izrādās, ka tas nav nekas neiespējams, ka divas radošas personības var sadzīvot vienā studijā.

"Kādreiz, kad sākām dzīvot "Laukos", mums bija kazas, bites, truši un vistas. Tagad kazu un bišu vairs nav. Taču kaimiņiem tas viss ir, un no viņiem mēs dabūjam ekoloģiski tīrus produktus. Mēs tomēr piederam mākslas pasaulei, mums ir vajadzīgs laiks gleznošanai, un reizēm ir kaut kur jāizbrauc. Tad, piemēram, kazas kādam ir jāpieskata. Ar vistām un suņiem ir vienkāršāk," stāsta Rita.

Viņai gan ar kazām ir sava pieredze. "Kad mēs, pilsētnieki, sākām dzīvot Baldonē, mums tās kazas tiešām bija. Pa vasaru slaucām pienu, bet, tuvojoties ziemai, tā kļuva mazāk, un tas bija tāds mazliet dīvains, taukains. Dzert tādu pavisam negribējās, un mēs nezinājām, kur to likt. Tad internetā atradu, ka no kazas piena var izgatavot ziepes. Pamēģināju, un sanāca tīri labi. Tā es joprojām pērku kazas pienu no kaimiņiem un vāru ziepes, izmantojot dabīgās izejvielas, gan savam, gan citu priekam, un man jau ir pat sava firmas zīme," par savu nodarbošanos paralēli gleznošanai stāsta Rita, skaidrojot, ka, dzīvojot te, Baldones laukos, iemācījusies izmantot arī citas dabas veltes, piemēram, no jaunajiem priežu čiekuriem vārīt ievārījumu un pagatavot daudz ko citu.

Savukārt Andrejs teic, ka viņam patīk visādi amatnieku darbi, piemēram, no izmantotiem dēļiem uzmeistarot kādu robustu plauktu vai solu. Vecus dēļu gabalus, kuros palikušas naglu pēdas, var izmantot pat gleznošanai. Cilvēkiem tādas mājamatnieciskas glezniņas patīk.

Gleznotāju draugiem patīkot arī kāds cits Andreja darinājums no bērzu sulām vai āboliem. Viņš pats to sauc par "lauku brendiju" un dod tam dzejnieka Raiņa vārdu, ja tas noturēts uz ozola skaliņiem, vai "lauku dzidro", vārdā "Aspazijas asaras", ja sanācis gaišā krāsā. Reizēm top "Čiekuru Čaks". Bet tas, protams, tikai savam un draugu priekam, kā jau visas pašu darinātās lietas. Cita starpā, tāpat kā miesu un garu sildošus dzērienus, varot iegūt arī smaržas.

Vai Baldonē esam savējie?
"No vienas puses, mūsu vecākā meita Frančeska šogad beigs vidusskolu, bet jaunākā – Beatrise – mācās 3. klasē. Tātad vietējās. No otras puses, ko nozīmē kaut kur būt savējam?" vaicā Andrejs. Viņš teic, ka Rīgā dzīvojis 30 gadus un savās gleznās vēl arvien atgriežas šajā pilsētā, it īpaši Pārdaugavā.

"Mājā, kur Rīgā dzīvoja jau mans vectēvs un es uzaugu, mita cilvēki, kuriem bija sava dzīve, bet man savējā. Es aizrāvos ar gleznošanu, un tas mani atšķīra no apkārtējiem, jo viņi ne vienmēr mani labi saprata un parasti neuztvēra kā savējo.

Kopš pirms astoņiem gadiem uzcēlām savu māju un jau piecus gadus tajā dzīvojam, protams, jūtamies kā vietējie. Labi sadzīvojam ar tuvākajiem kaimiņiem. Pateicoties Baldones novada domes aktivitātēm, esam pazīstami ar novada māksliniekiem un amatniekiem, piedalāmies vietējos kultūras pasākumos. Mūsu māja ir iekļauta novada tūrisma kartē, un pie mums iegriezās simt velobraucēju. Esam gaidīti arī Baldones centra veikaliņā "Ražots Baldonē", kur var iegādāties mūsu darinājumus. Protams, mūsdienās ne jau katrs, kurš nāk pretī, ar tevi sveicināsies, bet mūsu pašu izveidotajai privātajai pasaulei Baldonē vietas pietiek," uzsver bijušais rīdzinieks.