Kopš Otrā pasaules kara beigām līdz pat mūsdienām par Salaspils nometni atklātībā pausti dažādi viedokļi. Tikai pēdējos gados ir tapuši pētījumi, kuros nopietni skaidrota Salaspils nometnes būtība un norises. Tieši tāpēc vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes jaunā grāmata, kas 27.janvārī tiks prezentēta Latvijas Kara muzejā, sniegs plašāku skaidrojumu par tā laika notikumiem, portālam "Apriņķis.lv" pavēstīja Salaspils pašvaldības pārstāve Lolita Balcerbule.
Viņa arī piebilda, ka šī grāmata, ko izdod izdevniecībā "Lauku avīze" sadarbībā ar Salaspils novada pašvaldību un Latviešu Fondu, stāsta par Salaspils nometnes izveidošanu, pārvaldi, ieslodzītajiem, dienas kārtību, darbu, represijām un nometnes likvidēšanu. Tāpat monogrāfijā arī apkopots daudzveidīgais vēstures dokumentu, atmiņu, kā arī fotomateriālu klāsts.
Salaspils nometnes memoriālais ansamblis, kas radīts vēl padomju gados, ir ievērojamākais vides mākslas, arhitektūras un vēstures objekts Salaspilī. Bet diemžēl no tiem laikiem tas daudzu cilvēku apziņā saglabājies arī kā padomju propagandistu radītais stāsts par notikumiem šajā vietā Otrā pasaules kara laikā. Monogrāfija par Salaspils nometni ir tapusi, lai mītus aizstātu ar iespējami objektīvu skatījumu.
Nelielu ieskatu pētījumā par Salaspils nometni mums sniedz Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Dr. hist. U. Neiburgs:
"Salaspils nometnes būvniecība tika uzsākta 1941. gada oktobrī, kad tās celtniecībā iesaistīja vietējos būvamatniekus, kā arī padomju karagūstekņus un ieslodzītos no Rīgas Centrālcietuma. Sākot ar decembri nometnes galvenais darbaspēks bija ap 1500-1800 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportētie ebreji. No 1942. gada maija Salaspils sāka darboties kā paplašināts policijas cietums (Erweitertes Polizeigefängnis), ar tam pievienotu darba audzināšanas nometni (Arbeitserziehungslager). Tās pastāvēšanas laikā nometnē nonāca ap 1000-2000 darba kavētāju, kuri bija sodīti ar ieslodzījumu ne ilgāk par 56 dienām. Atsevišķas ieslodzīto kategorijas bija kriminālnoziedznieki, prostitūtas utml.
Paplašinātajā policijas cietumā nonākušo lielāka daļa bija politieslodzītie, kas te atradās drošības ieslodzījumā (schutzhaft) līdz kara beigām, un viņu ātrāka atbrīvošana notika tikai atsevišķos gadījumos. Liela daļa no viņiem bija apcietināti par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu 1940.-1941. gadā. Politieslodzīto vidū bija arī vairāk nekā 100 latviešu un arī poļu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, t.sk. Latvijas Centrālās padomes locekļi Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš, Ludvigs Sēja un citi. Visu politieslodzīto kopskaits nometnes pastāvēšanas laikā varēja sasniegt 5000-6000 cilvēku.
Sākot ar 1943. gada decembri, lielāko daļu no viņiem nosūtīja uz Štuthofu un citām koncentrācijas nometnēm nacistu okupētajā Polijā un Vācijā.
1943. gada februārī - aprīlī Salaspilī nonāca vismaz 4500 cilvēku no Baltkrievijas, kuri bija arestēti pretpartizānu apkarošanas akcijas "Ziemas burvība" (Winterzauber) laikā. 1943. gada augustā - septembrī uz Salaspili atveda 3284 personas, kas bija arestētas piespiedu darbaspēka akcijas "Vasaras ceļojums" (Sommerreise) laikā Latgalē. Abās šajās akcijā uz Salaspili atvestos darba spējīgos vīriešus un sievietes nosūtīja darbos uz Vāciju. Vismaz 2741 bērnu nodeva lauksaimniekiem Rīgas novada pagastos un aizbildņu ģimenēm. Daļa bērnu nonāca Rīgas Svētās Trijādības - Sergija sieviešu klosterī, kā arī tika nosūtīti uz bērnu namiem Bulduros un Saulkrastos.
1942./1943. gada mijā Salaspilī izveidoja "speciālu nodaļu igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, kurus notiesājušas SS un policijas tiesas" (besondere Abteilung für SS- und polizeigerichtlich verurteilte Esten, Letten und Litauer), un sākot ar 1943. gada pavasari nometnē sodu izcieta baltiešu policijas bataljonu karavīri un latviešu, igauņu, kā arī citu tautību leģionāri, kuri bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem uz laiku, ilgāku par 3 mēnešiem. Īslaicīgi Salaspilī atradās lietuviešu ģenerālis Pāvils Plehavičus ar sava štāba virsniekiem, kopskaitā ap 50 cilvēku. 1944. gada vasarā - rudenī ap 2000 no Salaspilī ieslodzītajām militārpersonām iesaistīja vairākos armijas soda un būvbataljonos.
Precīzu Salaspilī ieslodzīto un bojā gājušo personu kopskaitu neļauj noteikt apcietināto personu reģistra trūkums, jo to kartotēka ir iznīcināta un nav saglabājusies līdz mūsdienām. Tāpēc tikai aptuveni ir iespējams konstatēt, ka dažādos laikos Salaspilī bija ieslodzīti ap 17 000-18 000 cilvēku, no kuriem ap 8000 - 9000 bija speciālās akcijās pārvietotas personas, kas Salaspilī uzturējās īslaicīgi un vēlāk tika nosūtītas citur. Līdz 1942. gada jūlijam - augustam ap 1000 ārzemju ebreju mira Salaspilī smago dzīves un darba apstākļu, necilvēcīgo miesas un nāves sodu dēļ. Saskaņā ar bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Artura Neparta (bija nodarbināts nometnes kancelejā, t.sk. atbildēja par ieslodzīto statistiku) aprēķiniem, nometnes pastāvēšanas laikā 100 politieslodzītos nošāva 1943. gada 5./6.maija naktī pēc viņu pārvešanas uz Rīgas Centrālcietumu, 400-500 mira no slimībām, ap 25 nošāva par gatavošanos bēgt vai bēgšanas laikā, 100-150 cilvēku mira no necilvēcīgiem sodiem, bet vairāki simti novārgušo bērnu mira no tīfa, dizentērijas un citām epidēmijām un slimībām, kas bija izplatījušās Salaspilī. Tāpēc ļoti aptuveni var pieņemt, ka Salaspils nometnē bojā gājušo skaits sasniedza vismaz 2000 cilvēku.
Ja raksta par Salaspils nometni, tad to parasti/visbiežāk dēvē par "koncentrācijas nometni". Latviešu valodā šis apzīmējums nav tik neparasts, kad norobežotas, apsargātas nometnes, kurā lielā skaitā tiek ievietoti civiliedzīvotāji vai militārpersonas, mēdz dēvēt par koncentrācijas nometnēm. Tā, piemēram,1934./1935. gadā Liepājā izveidoto nometni, kurā Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms ievietoja savus pretiniekus, sauca par koncentrācijas nometni.
Tad arī nepārsteidz, kad, vācu okupācijai sākoties, Latvijas teritorijā izveidoja dažādas ieslodzījuma vietas/nometnes, latvieši tās visas sāka saukt par koncentrācijas nometnēm. Pat dažas nometnes oficiālā vācu pārvaldes sarakstē dēvēja par koncentrācijas nometnēm, kā, piemēram, Liepājas un Madonas nometnes: Konzentrationslager Libau, Konzentrationslager Modohn. Saprotams, ka arī par Salaspili runāja kā par koncentrācijas nometni, un pat vācu pārvaldes sarakstē sāka šis apzīmējums ieviesties. Lai novērstu vārda "koncentrācijas nometne" nepiemērotu lietošanu, tad no SS pārvaldes puses vēlāk tika skaidri noteikts, ka koncentrācijas nometnes ir tikai tās un tikai tās drīkst par tādām saukties, kas ir pakļautas SS saimniecības Galvenās pārvaldes D apakšpārvaldei. Salaspils tādā statusā nebija, bet tas nenozīmēja, ka sabiedrībā ārpus vācu pārvaldes tādu apzīmējumu "koncentrācijas nometne" nelietoja.
Salaspils būtībā bija "speciāla" nometne, jo tā sastāvēja no trim atsevišķām daļām: to izveidoja kā "paplašinātu policijas cietumu" (Erweitertes Polizeigefängnis), kam 1942. gada vasarā pievienoja "darba audzināšanas nometni" (Arbeitserziehungslager). Tā vācu pārvaldes oficiālaja sarakstē uz Salaspils oficiālajām veidlapām rakstīja Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager. 1942. gada beigās/1943. gada sākumā noteica, ka Salaspilī vēl izveidojama (tai pievienojama) "Speciāla nodaļa igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, kurus notiesājušas SS un policijas tiesas" (besondere Abteilungfür SS - und polizeigerichtlichverurteilte Esten, Letten und Litauer), kaut šīs jaunās struktūras nosaukumu neietilpināja Salaspils oficiālajā pārvaldes apzīmējumā.
Zinātniskā darbā mēs Salaspils nometnes apzīmēšanai nevaram lietot sabiedrībā populāro "koncentrācijas nometnes" apzīmējumu, jo mēs rakstām par vācu okupācijas laiku, kurā apzīmējums "koncentrācijas nometne" vācu dažādo represīvo nometņu sistēmā bija attiecināms (rezervēts) tikai uz viena vienīga tipa nometnēm. Tāpat apstāklis, ka Salaspils nebija tikai viena atsevišķa tipa nometne, bet sastāvēja no trim dažādām struktūrām, liek mums šim darbam izvēlēties neitrālo apzīmējumu "Salaspils nometne", nepretendējot uz kādas no šo trīs nometņu tipu prioritāti, Tomēr, ja apstākļi prasīs kaut ko precizēt, tuvāk izskaidrot, tad arī lietosim situācijai atbilstošāko specifisko Salaspils nometnes daļas tipoloģisko apzīmējumu.
Tāpat uz Salaspili nav attiecināms "nāves nometnes" apzīmējums. Zinātniskajā literatūrā par nāves nometnēm apzīmē tās koncentrācijas nometnes, kurās notika sistemātiska, masveidīga, industriālās formās izvesta nometnē ieslodzīto vai uz nometni atvestu personu slepkavošana. Ja paskatāmies uz Salaspili, tad nevienā šīs nometnes pastāvēšanas posmiem, sākot ar 1941. gada beigām, cilvēki tajā netika ieslodzīti, lai viņus tur nogalinātu vai citādi iznīcinātu, kas ir pamats, lai kādu nometni, atšķirībā no citām, sauktu par "nāves nometni"".