25.11.2015 10:45

"Kinopunkts" – vieta, kur remdēt kinoslāpes

Autors  Marta Ūdre
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Vaiņode, Ogresgals, Baloži – tās ir tikai dažas no vietām, kur decembrī projekta "Kinopunkts" ietvaros tiks izrādīta latviešu dokumentālā filma "Mans tēvs baņķieris". "Kinopunkts" ir biedrības "Kultūrpunkts" izveidots projekts, kas rūpējas par to, lai Latvijas reģionu iedzīvotājiem vairāk nekā 100 vietās būtu iespējams apmeklēt kino un noskatīties jaunākās latviešu filmas.

Vairāk par projektu vaicāju vienai no biedrības "Kultūrpunkts" dibinātājām Maijai Kalniņai.


Kā kopumā vērtējat projekta attīstību no pirmsākumiem līdz šodienai?

Projekts "Kinopunkts" ir ļoti attīstījies un arī krietni mainījies. "Kinopunkts" tika uzsākts krīzes plaukumā – 2010. gadā, kad 26 vietās Latvijā (bijušais rajonu dalījums) reizi mēnesī iedzīvotājiem bija iespēja noskatīties vienu filmu. Toreiz pamatā tās bija Holivudas filmas, kuras demonstrējām bez ieejas maksas, jo projektam bija piesaistīti sponsori. Tajā laikā "Kinopunkta" galvenais mērķis bija celt sabiedrības kopējo noskaņojumu, neraugoties uz finansiālajām iespējām.

Kad projekta pirmais gads gāja uz beigām, sākām saņemt daudz lūgumu demonstrēt arī latviešu kino. Tā lēnā garā "Kinopunkta" ārzemju filmu programmu nomainīja latviešu kino, kas arī pašreiz nosedz 90% programmas. Pašreiz vairs nav tikai 26 filmu demonstrēšanas vietas, atsevišķas filmas demonstrējam līdz pat 100 vietām. Arī seansu skaits gada griezumā ir četrkāršojies. Katru gadu tas palielinās vidēji par 100 seansiem. 2014. gadā "Kinopunkts" noorganizēja 400 seansus, bet līdz šī gada beigām plānoti vairāk nekā 500 seansi.

Mainījies arī ir tas, ka pašreiz liela daļa seansu ir ar ieejas maksu, jo nedaudz ir uzlabojusies iedzīvotāju maksātspēja. Tāpat uzskatām, ka ilgstoši šādus pasākumus subsidēt nav vēlams, lai nekropļotu filmu tirgu Latvijā. Cenšamies darīt visu, lai ieejas maksa būtu konkrētajā demonstrēšanas vietā samērojama gan ar tehnisko izpildījumu, gan iedzīvotāju pirktspēju (piemēram, ja lielā pilsētā filmu demonstrē ar labu tehniku, īstā kinozālē, savukārt nelielā pagastā filma tiek rādīta ar vienkāršu projektoru uz sienas, tad vienāda biļešu maksa nebūtu pieļaujama). Tomēr ir atsevišķi projekti, kur joprojām skatītājiem ir iespēja filmas noskatīties bez maksas.

Arī pašvaldības bieži vien iegādājas filmu demonstrēšanas licences, tādējādi nopērkot saviem skatītājiem ieejas biļetes. "Kinopunkta" latviešu filmu programmai ir arī valsts atbalsts – gan no Valts Kultūrkapitāla fonda, gan arī no Nacionālā kino centra, taču joprojām īstenojam arī projektus ar privāto, kā arī pašvaldību atbalstu.

Runājot par latviešu filmām, mūsu biedrības mērķis ir maksimāli aizstāvēt skatītāju intereses, jo iedzīvotāji ar saviem nodokļiem ir piedalījušies filmu tapšanā. Līdz ar to viņiem ir jādod iespēja redzēt jaunākos Latvijā ražotos kinodarbus. Vienmēr cenšamies rast risinājumu, lai filmas varētu parādīt arī tur, kur šķietami tas nav iespējams – trūkst telpas, tehnikas vai ir nepietiekams finansējums.

Kopumā "Kinopunkts" ar saviem skatītāju un demonstrēto filmu rādītājiem ir pierādījis sevi kā ilgtspējīgu projektu, un uzskatām, ka ir iespējams paveikt vēl daudz vairāk!

Kā izvēlaties filmas, ko demonstrēt?

Kad sākām demonstrēt pārsvarā Latvijā ražotās filmas, programmā iekļāvām filmas bez speciālas atlases, bet, laikam ejot, esam nonākuši pie secinājuma, ka nevar jebkuru filmu paņemt un piedāvāt 100 vietām Latvijā. Tā ir liela atbildība, jo bieži vien esam saņēmuši gan skarbus komentārus par filmu saturu, gan saskārušies ar skatītāju piesaistes grūtībām.

Tāpēc pašreiz katru demonstrējamo filmu krietni izvērtējam un domājam, kas būs filmas skatītājs, kā viņu uzrunāt, kādu vēsti filma nes. Jau savlaicīgi aicinām filmu demonstrētājus rūpīgi iepazīties ar filmas saturu, un tad kopīgi lemjam, vai konkrētajā vietā ir atbilstoša auditorija. Protams, ka filmas jārāda arī tad, ja ir tikai trīs skatītāji, taču tā nevar būt regulāri. Jādara viss, lai skatītāju būtu krietni vairāk.

Biežākie komentāri no Latvijas novadiem ir par to, ka filmās ir pārāk daudz pelēcības, dzīves grūtuma un sūruma. Tas ir saprotams, jo laukos bieži vien pati ikdiena ir pietiekami sūra. Cilvēki kino skatīšanās brīdī grib atpūsties, atslābt un mazliet atkāpties no ikdienas realitātes, nevis vēl vairāk tajā iegrimt. To visu ņemam vērā un cenšamies programmu maksimāli dažādot.

Programmā pārsvarā ir latviešu kino, bet vasaras brīvdabas seansos, kā arī atsevišķos projektos demonstrējam ārzemju kino. Piemēram, šī gada pavasarī 120 vietās Latvijā demonstrējām Lielbritānijā veidoto dokumentālo filmu "Laimes ekonomika" par globalizācijas seku ietekmi un patērētāju sabiedrības atstātajām pēdām ekoloģiskajā sistēmā. Nākamgad plānojam programmā iekļaut arī pa kādai ārzemju spēlfilmai, jo sabiedrība vēlas redzēt iedvesmojošu, skaistu un aizraujošu kino.

Kāda ir reģionu iedzīvotāju atsaucība?

Ja kino rāda regulāri, arī skatītāju skaits pieaug. Šī tendence ir manāma gada griezumā, izvērtējot kopējo skatītāju skaitu. Taču reizēm ir tā, ka tiek parādīta laba (kinonozares profesionāļu pozitīvi vērtēta) filma, bet skatītājus tā neaizrauj, un viņi piedzīvo vilšanos. Šī vilšanās bieži vien parādās nākamās filmas skatītāju skaitā - to ir mazāk. Tāpēc tiešām ir ļoti būtiski apdomāt, ko tieši un kur rādīt.

Ir filmas, kur jau sākotnēji var prognozēt atsaucību, piemēram, pašreiz demonstrējam dokumentālo filmu "Prāta Vētra: starp krastiem". Atsaucība ir liela, un tur pat speciāli nav jāpiestrādā, lai skatītāji nāktu. Bet ja rādītu kādu dokumentālo filmu par maz zināmu latviešu gleznotāju, jau sākotnēji būtu skaidrs, ka diemžēl auditoriju tāpat vien nesavāksim. Būtu krietni jāpiestrādā – jāapzina mākslas skolas, dažādas kultūras iestādes, daudz jāstāsta, jāsūta papildmateriāli utt., lai skatītāji nāktu.

Gandrīz vienmēr ļoti labi apmeklēti ir brīvdabas seansi, lai arī kāda būtu filma. Cilvēkiem patīk būt kopā svaigā gaisā siltā vasaras vakarā un piedzīvot kopīgas emocijas.

Kā veicas ar projektu "Kino latviešiem pasaulē"?

Pilotprojektu "Kino latviešiem pasaulē" pašreiz esam iepauzējuši. Esošajā situācijā ir mazliet apgrūtināta projekta uzsākšana ilgtermiņa sadarbībai. Strādājam, lai sadarbību varētu atsākt, jo interese patiešām ir ļoti liela.

Vai plānojat ko īpašu par godu Latvijas simtgadei?

Ļoti ceram, ka uz simtgadi būs tapušas vairākas jaunas filmas. Tas būs pietiekams iemesls, lai vietās, kur vēl nav iegādāts kvalitatīvs filmu demonstrēšanas aprīkojums, tas tiktu izdarīts un jaunās filmas varētu regulāri rādīt 100 vietās. Doma ir arī parādīt kaut ko 100 vietās vienlaicīgi. Esam to izmēģinājuši jau agrāk, un tas strādā. Cilvēkiem patīk būt daļai no kāda liela pasākuma.

Kuras filmas pašai ir sirdij tuvākās?

Man no demonstrētajām filmām tuvākās ir "Mammu, es tevi mīlu", "Modris", kā arī dokumentālās filmas "Dokumentālists", "Mans tēvs banķieris" un "Māra". Pēdējos gados ir tapušas daudzas tiešām ļoti labas filmas. Arī mūsu animācija ir izcila. Tā ka jāstrādā tālāk – ir vēl daudz kas paveicams!