"Domāju, ka cilvēki iet uz "Bildēm" tāpēc, ka viņiem tas patīk, tāpat kā citiem vingrot vai adīt. Tā tam ir jābūt – katram vajadzētu darīt to, kas patīk. Un, ja pašam ir prieks, tad arī citiem būs," saka Juris. Festivāla koncertā "Ielūdz "Bilžu" mūziķi un viņu bērni" viņš spēlēja kopā ar savu meitu – topošo etnomuzikoloģi Katrīnu, brāli Ati, draugu un skolotāju Albertu Luki, kā arī ģitāristu Uldi Fārtu un viņa meitu Ilzi Fārti.
Pirmo reizi "Bildēs" – kopā ar "K. Remontu"
Atceroties Tijas Auziņas mūzikas un mākslas festivāla "Bildes" parādīšanos 1985. gadā, latviešu rokmūzikas veterāns Juris Riekstiņš teic: "Tā ideja bija ļoti laba. Muzikanti uz "Bildēm" nesa savas gleznas, bet mākslinieki spēlēja. Anglikāņu baznīcā bija izstādes, un tur varēja redzēt, ko nu katrs ir sadarījis.
Biļetes uz pasākumiem, kas sākumā notika tikai Anglikāņu baznīcā, bet vēlāk arī Rīgas Tehniskās universitātes zālē, bija grūti dabūt. Mūziķiem tā bija iespēja uzstāties vismaz 20 minūtes, pat pusstundu, ne tikai nodziedāt vienu vai divas dziesmas kā tagad. Tas bija interesanti, un man ļoti patika.
Tiesas, pirmajās "Bildēs" nepiedalījos, bet turpmākajās ar grupu "K. Remonts" noteikti. Tad bija lielāks pārtraukums, kad nespēlēju, un ko tad citu es "Bildēs" darītu? Bet tad 1991. gadā kopā ar draugiem nolēmām uzorganizēt tādu "Bilžu" garam atbilstošu projektu "Rīgas viļņi". Tur bija pa kādam mūziķim no panku grupām, piemēram, Uldis Lasinskis un Juris Timoško no "Zig zag".
Sagatavojām programmu un nospēlējām, lai gan nekas tālejošāks iecerēts nebija. Bet tad mūs uzaicināja uzspēlēt Mākslas akadēmijā, vēl kaut kur, un, izrādās, – bijām dzīvotspējīgs ansamblis. Tā nu mēs esam kopā līdz šai dienai. Festivālā "Bildes" "Rīgas viļņi" uzstāsies veterānu koncertā."
Grupa "K. Remonts” no Baldones astoņdesmito gadu vidū. J. Riekstiņš – pirmais no labās.Kas liek iet uz "Bildēm"
"Kopumā esmu piedalījies kādās 15 "Bildēs". Reiz, pirms gadiem sešiem, septiņiem, spēlējām kopā ar "Tumoru" – Baldones jauniešu grupu, kurā spēlēja divi mani dēli," atceras J. Riekstiņš, atgriežoties arī pie festivāla sākumiem.
"Astoņdesmito gadu beigās, tas ir, laikā, kad "Bildes" tikko sākās, bija, protams, visādi aizliegumi, bet tagad tos laikus atceros ar smaidu. Tas vienmēr ir bijis pārsteidzoši, kā to laiku ierēdņi vērtēja mūziku un jauniešu intereses. Vienmēr esmu brīnījies, no kurienes rodas tā neizsīkstošā vēlme kādu vērtēt, iedomātas kvalitātes vārdā aizliegt un nepārtraukti uzspiest savus senilos uzskatus. Pārsteidzoši, ka pat ļoti atzīts mākslinieks žurnālā "Liesma" reiz bija nopublicējis sarakstu ar komponistiem, kuri vispār drīkst kaut ko sacerēt. Jautri!
Bet tas nav stāsts par "Bildēm" – "Bildēs" var spēlēt visu, ko vien vēlies! Tas, ka šajā festivālā nekad nav bijusi nekāda cenzūra vai jelkāda cita veida aizliegumi, arī dara to tik pievilcīgu visiem – katram, kuram ir kas sakāms."